Jautājums joprojām bez atbildes

Pētera Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins jauniestudējuma pirmizrāde 2016. gada 8. decembrī tika sagaidīta kā trešais jaunais uzvedums no kopumā sešiem plānotajiem šajā Latvijas Nacionālās operas sezonā. No Čaikovska desmit operām arī Pīķa dāmas uzvedumi nav nekāds retums, taču Jevgeņijs Oņegins popularitātes ziņā tālu pārspēj jebkuru citu krievu komponista operu – Latvijā tā pirmoreiz iestudēta jau 1896. gadā, pavisam piedzīvojusi veselas divpadsmit interpretācijas, no kurām deviņas bijušas uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. Iemeslus tam nav grūti atrast. Pirmkārt – Jevgeņijs Oņegins pelnīti uzlūkots kā viena no Čaikovska daiļrades augstākajām virsotnēm. Otrkārt – libreta pamatā likts Aleksandra Puškina romāns dzejā, kas, pēc daudzu domām, ir krievu literatūras klasiķa izcilākais darbs. Turklāt – tas ir viens no tiem sacerējumiem literatūras vēsturē, kas jau darba tapšanas laikā pārsteidzis pašu autoru ar gluži suverēnas un iepriekš neparedzamas mākslinieciskas pasaules esamību. Līdz ar to droši var teikt, ka Jevgeņijs Oņegins, tāpat kā Gistava Flobēra Bovarī kundze, Oskara Vailda Doriana Greja ģīmetne, Mihaila Bulgakova Meistars un Margarita vai Džordža Orvela 1984 izvirza metafiziskus jautājumus par mākslas un realitātes attiecībām un aicina katru jaunu interpretu noskaidrot, kas tieši šajā darbā ir pateikts. Un tieši Jevgeņija Oņegina gadījumā atbilde nekādi nedodas rokās. 

Vismaz vienā ziņā jaunais «Jevgeņija Oņegina» uzvedums saucams par nopietnu un pārdomātu

Attiecībā uz šo pieredzi trāpīgu salīdzinājumu devusi Inese Lūsiņa: «Pētera Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins iestudējumus Latvijas Nacionālajā operā var salīdzināt ar neveiksmīgiem pārkrāsošanas mēģinājumiem, kad, krāsai nožūstot, tomēr atklājas, ka atkal nav iecerētajā tonī.» Un patiešām – ar šādām problēmām saskārās Viesturs Kairišs, saskārās Andrejs Žagars, un arī Maskavas Lielā teātra viesizrāde līdzās atziņai par Dmitrija Čerņakova iztēli un profesionalitāti tomēr raisīja vairākus neatbildētus jautājumus. Un tie, kas aktīvi ceļo pa Eiropas un Amerikas opernamiem, vēsta, ka arī citur šī Čaikovska opera izrādes veidotājiem sagādājusi ne mazums rūpju. Taču atšķirība tā, ka iepriekšminētie režisori mēģinājumos atšifrēt Jevgeņija Oņegina vēstījuma enigmātiskos slāņus tomēr nebija kapitulējuši, turpretī pēdējā jauniestudējuma autori – muzikālais vadītājs un diriģents Ainārs Rubiķis, režisore Rēzija Kalniņa, scenogrāfs Mihails Kramenko un kostīmu māksliniece Inese Ozola – saskarē ar Puškina iedvesmoto Čaikovska operu diemžēl izrādījušies diezgan bezspēcīgi. Un tas jau vēsta par sistēmiskām problēmām ne tikai attiecībā uz libretā ieslēpto stāstu vien.