Sarežģīto jautājumu vienkāršās atbildes

Ir tēmas, kurām ērti pārslīdēt pāri, izlīdzoties ar pieklājības frāzēm, un cilvēki ar īpašām vajadzībām, kam veltīts dramaturga Jāņa Baloža un režisora Mārtiņa Eihes kopdarbs Dailes teātrī Mana māsa, pieder tām. Varētu rakstīt īsi: šī ir sociāli svarīga, sāpīga tēma, un cilvēki, kas dzīvo, saskaroties ar smagiem savu tuvinieku garīgiem traucējumiem, ir pelnījuši visdziļāko cieņu un līdzjūtību. Tā ir taisnība, un es saprotu skatītājus, kuri, atpazinuši uz skatuves savas dzīves traģēdijas, nonāk spēcīgu emociju varā; izrādei šādā ziņā droši vien ir terapeitisks potenciāls. Bet tā nav visa taisnība. Bez tēmas ir arī reāla izrāde, un, par to runājot, pietāte, manuprāt, būtu nevietā. Jo tēma ir pelnījusi vairāk nekā tikai politkorektām frāzēm segtu vienaldzīgu garāmpaiešanu.

Īsi kopsavelkot, Mana māsa ir stāsts par divu sieviešu kopdzīvi. Strādājot kopā ar režisoru un aktrisēm, dramaturgs Jānis Balodis ir radījis tekstu par māsām Ievu (Ilze Ķuzule-Skrastiņa) un Ilzi (Ieva Segliņa; varoņu vārdi ir speciāli miksēti, pieļauju, lai aktrisēm radītu atsvešinājumu no saviem tēliem), kas izšķirtas bērnībā, kad māte Ievu, pusaudzi ar smagiem attīstības traucējumiem, ievieto aprūpes namā. Ilze pieaug un piepilda sapni: izņem Ievu no pansionāta. Sākas grūts, bet sākotnēji arī mazām uzvarām vainagots ceļš: Ieva iemācās Saeimas deputātu vārdus alfabēta secībā, pati paņemt karoti rokā un apsēsties uz tualetes poda. Lai gan kopumā tomēr viņas kontakts ar apkārtējo pasauli ir refleksos, ne apjausmā balstīts.

Ilze Ķuzule-Skrastiņa ar apbrīnojamu meistarību izrādē nospēlē cilvēku, kas apkārtējo neredz, nedzird, nejūt, bet kustas mehāniski, pakļaujoties ritmiem un atkārtojumiem. Aktrisei lomā, domāju, stipri palīdz izrādes mākslinieka Māra Ruskuļa veidotā telpa, ar kuru, nevis ar blakus esošo māsu, varone veido attiecības, varētu teikt – sarunājas kustībā. Dailes teātra Kamerzāles centrā uzbūvēts milzīgs galds, uz kura izkārtoti neskaitāmi sadzīves priekšmeti – drēbes, trauki, pārtikas produkti… viss, kas ikdienas dzīvē atrodams. Vienlaikus tā ir arī skatuve, uz kuras abas māsas izdzīvo savu stāstu, pasaule, kurā Ilze aizvien uzskatāmāk zaudē kontroli pār lietām, ļaujot sev un māsai iejukt priekšmetu jūklī. Savukārt slimā Ieva šai telpā kā tāda inerta, bet mūžīgā dzinēja iekustināta masa uzduras dažādiem priekšmetiem, tādējādi mainot kustības trajektoriju, uzduras atkal citiem priekšmetiem, atkal citiem… Nekāda saprāta, tikai mehānika. Tehniski apbrīnojamo aktierdarbu, protams, nav viegli vērot – tā patiešām izturas cilvēki ar atpalicībām. Bet veselai izrādei ar tehnisku meistarību tomēr ir par maz, un agrāk vai vēlāk nākas uzdot jautājumu: kāda ir tās mākslinieciskā funkcija?