Kristofer, neviens nevar visu!

Izrāde Savādais atgadījums ar suni naktī Nacionālajā teātrī, nav šaubu, ir ļoti nepieciešama kā cilvēcības un iecietības studijas. Pat ja brīžiem tēma pārmetas uz skatītāju galvu un tur turpina dzīvot, iespējams, pat pārliecinošāk nekā uz skatuves. 

Valtera Sīļa iestudējums Savādais atgadījums ar suni naktī sākas savā ziņā līdzīgi kā Raiņa sapņi. Melns kosmoss, to fonā norobežo siena ar rūtiņām vai šūnu rakstiem līdzīgu baltu neongaismu zīmējumu. (Izrādes scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Uģis Bērziņš.) Tajā izgaismojas jauns puisis. Pēc izskata tāds, kādu šobrīd pasaulē varētu būt miljoniem. Džinsi, jaka ar kapuci, sarkana mugursoma. Ja viņš izietu no Nacionālā teātra, saplūstu kopējā masā ar jauniešiem, kas brauc tramvajā uz un no tuvējām mācību iestādēm. Viņš ir Kristofers Būns, piecpadsmitgadīgs puisis. Viņš nekad nekļūs par Raini (bet varbūt tomēr? sagaidiet izrādes otrās beigas). Un viņš nekad nevizināsies tramvajā bez absolūti svarīga iemesla. Viņam nepatīk, ja kāds viņam pieskaras, nepatīk brūna un dzeltena krāsa, viņu mulsina metaforas un neskaidras cilvēku emocijas, tāpēc viņam kabatā ir skolotājas zīmēts saraksts ar dažādu emociju ģīmīšiem un to atšifrējumiem. Viņam patīk viņa žurka Tobijs, stingri paredzams dienas režīms, vilcienu saraksti un tamlīdzīgas lietas. Viņš dievina augstāko matemātiku un ir pārliecināts, ka matemātikas eksāmenā dabūs augstāko novērtējumu A. «Ar zvaigznīti,» nenoguris visiem piebilst Kristofers. Viņš mācās speciālajā skolā, jo viņam ir uzvedības un saskarsmes traucējumi. Septiņas minūtes pāri pusnaktij viņš atrod ar dārza dakšām nogalinātu kaimiņu suni Velingtonu, tālāk seko detektīvs ar «ceļa filmas» elementiem, kurā viņam iekrīt vecākā detektīva loma.

Kristoferu spēlē Kārlis Krūmiņš, kurš pārliecinoši iztur pārbaudījumu ar lielo skatuvi, un, manuprāt, ir viens no savas paaudzes labākajiem aktieriem. Izrāde saskaņā ar literāro materiālu faktiski ir veidota kā viņa monoizrāde. Pārējie pieaugušie, uzmetuši uz galvas melno jaku kapuces, mainīdami lomas, dinamiski mehanizētām kustībām, kļūst par garām zibošu citu pasauli, kurā Kristofers neiekļaujas un nemaz negrib iekļauties.

Pierādījās aizdomas, ka Kārļa Krūmiņa personība un aktieriskā jauda ir daudz lielāka (līdz šim bijām viņu redzējuši kamerapstākļos citās Valtera Sīļa izrādēs Leģionāri un Andrievs Niedra). Aktieris ir ļoti precīzs gan sava tēla mikrokustībās – nodurtas acis, koncentrēšanās katrai darbībai, katras saņemtās informācijas apdomāšana, grafiski precīza sevis novietošana telpā (horeogrāfe Kristīne Brīniņa), gan tad, kad viņā burtiski ieslēdzas trauksmes sirēna un viņš izlaužas neapvaldītā fiziskumā – kliedz, rūc (dažās fotogrāfijās Krūmiņa Kristofers izskatās gluži kā vilks) vai no visa spēka atgrūž mammu, kura viņu instinktīvi vēlas apkampt, pēc atšķirtības negaidīti ieraudzījusi un aizmirsusi par īstenību. Trauslā Daigas Kažociņas Džūdija aizlido uz skatuves otru galu kā sprādziena viļņa nesta. Šī ir viena no izrādes emocionālākajām ainām, kurā arī tie, kam Aspergera sindroms nozīmē tikai informatīvus izrakstus programmiņā no autisma mājaslapas, var iztēloties, kādām ciešanām cauri jāiet vecākiem, kuru ģimenē ir šāds īpašs bērns.