Divi satikšanās mēģinājumi

Pagājušā gada nogalē Valmieras teātrī pirmizrādi piedzīvoja divi iestudējumi Emmijas laime Māras Ķimeles režijā un Reiņa Suhanova Džeina Eira. Vēsts gan par viena, gan otra tapšanu bija visnotaļ intriģējoša. Kāda būs Māras Ķimeles atgriešanās Valmieras teātrī pēc astoņus gadus ilgušas pauzes? Vai no vācu kino jaunā viļņa radītāja Rainera Vernera Fasbindera 1974. gada filmas Bailes saēd dvēseli ņemtais stāsts par padzīvojušas vācu sievietes un par viņu divdesmit piecus gadus jaunāka marokāņu vīrieša attiecībām izskanēs ar jaunu jaudu mūsdienu Eiropas situācijā? Vai pirmoreiz uz Latvijas teātru skatuvēm iestudētā Džeina Eira kļūs par skatītāju iemīļotu melodrāmu, kā lielākā daļa pēc Šarlotes Brontē 19. gadsimta romāna tapušo ekranizāciju, vai arī Reinis Suhanovs meklēs neordinārākus ceļus? Izrādes noskatījos vienā dienā un tām pievēršos vienā rakstā. Par tām komplektā domājot, radušies arī vairāki saskares punkti šo dažādos aspektos tik atšķirīgo iestudējumu starpā. 

Mainītās lomas

Meklējot tīmeklī informāciju par iestudējumiem, uzdūros publicitātes attēliem, kuri savā starpā veido interesantu dialogu. Māras Ķimeles izrādi piesaka foto ar trīs ceturtdaļu pagriezienā pavērstu perfektu – kailu, muskuļotu, gludi skūtu – vīrieša torsu, kurš it kā apzīmogots ar lieliem, spilgti dzelteniem burtiem Emmijas laime, kur laime kontekstā ar attēlu varētu tikt vienādota ar baudu. Savukārt Džeinas Eiras publicitātes attēls ir izrādes scenogrāfes Evijas Pintānes veidota parafrāze par hrestomātisko romantisma mākslas darbu – Kaspara Dāvida Frīdriha gleznu Ceļinieks virs miglas jūras (1818), kurā uz klints trakojošas jūras priekšā stāvošu vīrieša tēlu nomainījusi monolīta un monohroma sievietes figūra. Tādējādi šis (nejaušais?) diptihs veido pretmetu patriarhālajam dzimuma lomu dalījumam – šeit sieviete parādās kā patstāvīgs subjekts, kamēr vīrietis ieņem tās interešu objekta lomu. Abu skatuves darbu centrā ir sievietes un vīrieša attiecības. Krasi atšķiras attēlotie laikmeti, iestudējumu stilistika, intonācija un arī mākslinieciskās kvalitātes līmenis, taču abos, šķiet, būtiski bijis pateikt – primārais ir cilvēks. Nav svarīgi – vīrietis vai sieviete, jauns vai vecs, turīgs vai trūcīgs, vietējais vai iebraucējs. Jautājums tikai, kā līdzvērtību panākt – vienādojot vai pieņemot atšķirīgo? 

Nepiepildītās ilgas

Iestudējot Džeinu Eiru, režisors Reinis Suhanovs vēlējies norobežoties no stereotipa par šo darbu kā sieviešu romānu, priekšplānā izvirzot interesi par vispārcilvēcisku jūtu dabu un akcentējot romānā rodamās gotiskā stila iezīmes. Lai arī iecere ir interesanta, rezultāts diemžēl ir neveiksmīgs. Vājš ir pats izrādes struktūru veidojošais pamats – gan dramaturģija, gan režija. Dramatizējumu veidojis pats Suhanovs, un izrādes darbība sākas ar Džeinas Eiras un mistera Ročestera satikšanos Tornfīldas sienās. Atsevišķas epizodes no Džeinas bērnības kā intermēdijas ievijas tagadnes stāstā. Sižeta struktūras maiņa dramatizējumā ir likumsakarīga, taču Suhanovs ļoti neveiksmīgi izvēlējies starta punktu – epizodi, kurā Džeina pasniedz Ročesteram tēju –, tādējādi pazaudējot jebkādu intrigu par šo abu spēcīgo raksturu satikšanos. Reinis Suhanovs mēģinājis arī spēlēties ar sapņa un dzīves epizožu miju, taču skatuviski neveidojas priekšstats par dažādām realitātēm un to saspēli. Dramatizējumā trūkst darbības, no romāna pārņemtie dialogi ir statiski. Šarlotes Brontē romānā ļoti svarīgi ir apraksti, īpaši titulvarones jūtu un uzskatu atklāsmes, taču dramatizējuma autors un režisors nav atradis veidu, kā iestudējumā ienest ilgu, baiļu un nojausmu atmosfēru, kaut var noprast, ka tāds ir bijis viņa mērķis. Ne velti par izrādes moto izraudzīts Šarlotes Brontē citāts: «Dzīve ir iekārtota tā, ka neviens notikums nespēj līdzināties ilgām.» Iestudējumā trūkst gan notikumu (darbības un attiecību), gan ilgu, netrūkst vien vārdu. 

Izrādei sapulcināta spēcīga radošā komanda – kostīmu mākslinieki MAREUNROL’S, komponists Jēkabs Nīmanis, gaismu mākslinieks Kevins Vins-Džonss, liekot domāt, ka ar šo iestudējumu no teātra puses saistītas lielas cerības. Arī Evija Pintāne iepriekš sevi veiksmīgi pieteikusi gan kā kostīmu māksliniece, gan scenogrāfe, un kopumā arī Džeinas Eiras scenogrāfijas iecere – romantisma, dabas un varoņu vientulības klints jeb vertikāle, kas izlauzusies cauri horizontālajam mietpilsonības parketam, – ir rosinoša. Ieceri iegāž klints krāvuma neizdevusies tehniskā realizācija, kas izrādes mokošajā – māksliniecisko pretenziju un nevarības piestrāvotajā – atmosfērā ir iestudējuma neveiksmju aisberga redzamākā (kaut ne būtiskākā) daļa. Manuprāt, klints imitācijas galvenā problēma nav pat materiāla mākslīgums, bet gan nepārdomātais risinājums, kādā tā saskaras ar parketu, – klints ir uztupināta uz grīdas, nevis laužas ārā no tās, līdz ar to raisot asociācijas ar pavisam prozaisku čupu un zaudējot tās potenciāli metaforisko nozīmi. Neveikls ir arī veids, kādā aktieri šo krāvumu apdzīvo, – kā lielākā daļa šā izdevuma sakarā pieteikto (tostarp arī labo) ideju tas netiek precīzi realizēts un iedzīvināts laikā un telpā. Gan varoņu psiholoģijas, gan gotikas stila pētījums tiek pieteikts, taču uz skatuves redzamais neliecina par māksliniecisku pētījumu (ar to saprotot darbu, kurā iestudējuma viela iegūta, vācot faktus, iedziļinoties laikmetā, novērojot, eksperimentējot utt.), bet tikai par aptuveniem priekšstatiem bez patiesas iedziļināšanās.