Tukums un budisms

Dzīvē Gunārs Priede atstāja ne tikai liriska, pat maiga, bet arī komunikabla un asprātīga cilvēka iespaidu. Vismaz tā likās pagājušā gadsimta 70. gados, kad dramaturgs viesojās LU Filoloģijas fakultātē, lai piedalītos Gunāra Bībera organizētajos Studentu zinātniskās biedrības pasākumos, kur tika apspriesti viņa lugu iestudējumi. Radošas tikšanās pacilātībā nelikās svarīgi lauzīt galvu par to, vai Gunārs Priede patiešām ir tik harmoniska un pretimnākoša personība kā izskatās, vai arī prot savus dēmonus labi paslēpt no ziņkārīgu vērotāju acīm. Bet jautājums, kāpēc cilvēks ar tik labu humora izjūtu neraksta komēdijas, gan šad tad ienāca prātā. Padomju apstākļos komēdiju rakstīšana bija riskants pasākums: sociāli nozīmīgus tematus pēc būtības iztirzāt nedrīkstēja un arī smieklu veids bija stingri limitēts – kāpēc asināt satīras bultas, ja viss ir labi un būs vēl labāk? Tomēr viena komēdija Gunāram Priedem ir «uzrakstījusies» un pašā 2017. gada sākumā Jaunajā Rīgas teātrī piedzīvojusi savu otro iestudējumu uz profesionālas skatuves.

Nodevība un mantu kults 

Grūti pateikt, cik daudz laikmetīgu likumsakarību režisors Ģirts Ēcis bija cerējis dabūt laukā no Priedes lugas. Fiziskās realitātes raksturojums un daudzviet arī izteiksmes stils tajā ir morāli novecojis, tikai 1980. gadu sākumam piederīgs. Taču pašu lugas centrā izvirzīto problēmu var raksturot kā pārlaicīgu. Savulaik Tomass Sterns Eliots lugā Slepkavība katedrālē arhibīskapam Tomasam Beketam uz kārdinošo piedāvājumu gūt slavu no savām mocekļa ciešanām lika atbildēt ar spārnotu frāzi, ko latviskot varētu apmēram tā: «Vislielākā nodevība ir pareiza rīcība nepareiza cēloņa dēļ.» (The last temptation is the greatest treason/ To do the right thing for the wrong reason.) Citiem vārdiem – tā ir vislielākā nodevība, ja cilvēka apsveicamo, uz vispārēju labumu vērsto rīcību vadījuši slēpti, savtīgi apsvērumi. Tieši tāds šķiet esam Gunāra Priedes komiskā gaismā lūkotais Sibillas Švirkstes gadījums – enerģiskā apdrošināšanas darbiniece rīkojas pareizi nevis taisnīguma sajūtas vadīta, bet skaudības dēļ. Priede viņu rāda kā apņēmīgu un pašaizliedzīgu cīnītāju, kura uz katru ieraudzītu nelikumību vai netikumību reaģē ar sūdzību atbilstīgai iestādei. Līdz brīdim, kad pavīd iespēja ne tikai ielūkoties, bet arī pašai iefiltrēties tajās aprindās, kuras var atļauties pārkāpt pāri likumam un tikumam. 

Šīs aprindas lugā pārstāv atbildīgs darbinieks Jurgens Dižbraucējs, kuram vara un rocība, spriežot pēc Švirkstes novērojumiem, ļauj ne vien uzturēt attiecības ar rakstniekiem un māksliniekiem – cilvēkiem, kuri kalpo par sabiedriskā statusa zīmi, bet arī dzīvot gaumīgi un pārticīgi iekārtotā miteklī. Gunāra Priedes skatījumā tā ir ļaušanās mantu kultam. Kaut gan – kāds tur kults, ja flīzes, tapetes vai pat ārzemju veļas pulveri bija pieejami vien nomenklatūras darbiniekiem pēc tā sauktā specpasūtījuma. Par mantu kultu padomju apstākļos gluži ačgārnā veidā tika notaksēta ierindas pilsoņu izmisīgā drasēšana pa mēbeļu veikaliem, lai sarūpētu kaut jel kādu skaidu plākšņu sekciju, kur ievietot grāmatas, vai nedēļām ilga stāvēšana «dzīvajā» rindā (ar regulāru atzīmēšanos) pie apavu darbnīcas Elegants, lai tiktu pie veikalā nenopērkamajiem ziemas zābakiem.

Vēl lugā darbojas trīs jaunieši. Dižbraucēja mantinieku Maigumu alias Zemdimdi Gunārs Priede noraksta pametumos, jo viņa dzīves stils norāda uz piederību reibinošu vielu apdullinātajai hipiju kopienai vai kādai citai brīvdomīgai kontrkultūras kustībai. Tomēr nākotne ir drošās rokās – par to parūpēsies Sibillas rosīgā mazmeita Muda un kaimiņu puisis – čaklais bārenis Dairis, kuriem dramaturgs paredzējis kopīgu dzīves ceļu.

Vēlreiz aiz stiepļu žoga

Ģirts Ēcis, būdams ne tikai Saniknotās sliekas režisors, bet arī scenogrāfs, izrādes pasauli iegremdējis tādā kā noslēpumainā zemūdens valstībā. JRT Mazās zāles spēles laukumā iekārtots šaurs koridors. Tas izskatās kā trušu būris vai zooloģiskā dārza iemītnieku restotā dzīves telpa, kurā varam ielūkoties cauri režģiem. Pie sienām dažādās konfigurācijās kā koraļļi «pielipuši» krēsli (Sibillas dzīvoklī paredzēts remonts), bet asociāciju ar jūras dzīlēm uztur spēkā zaļais tīkls, ar kuru izoderēta šaurā telpa, un zilgani gaismas laukumi, kas atmosfēru padara sirreālu. Varbūt režģis ir siena muzeja vitrīnai, kurā varam aplūkot pagātnes reliktus, varbūt metafora padomju dzīves telpas varmācīgi uzspiestajai ierobežotībai. No atmiņas dzīlēm uzpeld vēl kāda asociācija – Alvja Hermaņa skarbi poētiskajās Klusuma skaņās ietvertais fragments no Andra Grīnberga uzņemtās amatieru filmas, kurā aiz stiepļu žoga redzami cilvēki neko neizsakošām, noslēgtām sejām. 

Taču viena no darbības personām – enerģiskā Muda – izrādes gaitā režģi pakāpeniski atbīda nost, ļaujot aktieriem un skatītājiem nonākt vienā telpā. Nepārprotams mājiens, ka esam saistīti un stāsts ir ne tikai par viņiem, bet arī par mums, skatītāju pusē sēdošajiem. 

Pa Ādolfa Šapiro pēdām

Ģirts Ēcis iecerējis izrādi kā cilvēkpētniecības pasākumu. Iestudējuma publicitātes materiālos režisors uzsver, ka tie cilvēki, kuri auga pagājušā gadsimta 70. un 80. gados, veido mūsdienu Latvijas sabiedrības kodolu. Tātad ir atbildīgi par to, kā šodien dzīvojam. Citiem vārdiem – režisors aicina izzināt pagātni, lai saprastu tagadni. Izziņas instrumenta izvēlē Ģirts Ēcis gājis pa iemītu taku un līdzīgi kā Ādofs Šapiro lugas 1983. gada pirmuzvedumā izmantojis grotesku, ja ar to saprotam pārspīlējumu un asus, negaidītus kontrastus. Vai teatralitātes lielmeistara Vsevoloda Meierholda izpratnē – pretēju spēku vienlaicīgu darbību, kas rada ekspresīvas, iekšējas spriedzes uzlādētas izpausmes formas. Vēl pirms Sliekas Ādolfs Šapiro tādā pašā veidā jau bija iestudējis citu Priedes lugu – Aivaru gaidot. Šķiet, ka režisoram dramaturga akvareliski izpludinātās, uz papliekanas morāles sludināšanas pamatiem būvētās tēlu attiecības gribējās padarīt dzīvākas, piešķirot tām noteiktību.

Divas sliekas un spēles ar personvārdiem 

Lugas nosaukums Saniknotā slieka, ja iedziļinās, šķiet visai samocīts. Gunārs Priede, būdams arhitekts, to izmanto kā norādi uz jūgendstilu ar tam raksturīgajiem neparastajiem līniju ritmiem un ornamentālismu, kā arī radoša principa uzsvērumu pretēji priekšstatam par mākslu kā dzīves un dabas atdarinātāju. Kā saniknotu slieku dramaturgs uztver arī Sibillu Švirksti. Taču, jādomā, ne jau jūgendstilam piemītošās oriģinalitātes un radošuma dēļ, bet drīzāk tāpēc, ka dabā sliekas dusmu izpausme, ja tāda būtu iespējama, varētu izskatīties smieklīga un bezjēdzīga.