Lauras Grozas orķestris

Oskara Vailda romāns Doriana Greja portrets ir ciets rieksts teātrim. Lai to sekmīgi pārceltu uz skatuvi, jāatrisina vismaz trīs visai sarežģīti uzdevumi. 

Trīs izaicinājumi

Pirmkārt, tikai romāna pirmā daļa balstīta uz darbības tēlojumu. Tie ir notikumi, kas saistīti ar daiļā jaunekļa Doriana brīnišķīgo portretu, ko uzglezno viņa draugs Bazils; Doriana iepazīšanās ar cinisko dzīves mākslinieku, sava veida Mefistofeli lordu Henriju; Doriana novēršanās no līgavas – aktrises Sibillas Veinas, kura izmisumā izdara pašnāvību. Otrā daļa, kas notiek pēc 18 gadiem, dota atstāstījumā, ar vienu izņēmumu – tieši tēlota Doriana veiktā slepkavība, kad viņš nodur Bazilu. Otrkārt, romāns īstenībā dod materiālu kamerlugai ar trim personāžiem – Dorianu, Henriju, Bazilu. Izrādē tos spēlē Dainis Grūbe, Juris Žagars, Intars Rešetins. Pārējiem (ļoti daudziem) fona personāžiem nav pašvērtīgas nozīmes – to uzdevums ir vienīgi ilustrēt Londonas augstākās sabiedrības dīko un liekulīgo dzīvi. Treškārt un galvenokārt, ļoti sarežģīts ir uzdevums – kā vizuāli atrisināt pārdabisko saistību starp Dorianu un viņa portretu, kurš, ļaujot jauneklim saglabāt mūžīgo jaunību, uzņemas visus viņa grēkus un deģenerējas līdz nepazīšanai? 

Dramatizējuma autores Evita Mamaja (viņa ir arī tulkotāja) un Laura Groza-Ķibere, kura ir arī uzveduma režisore, izvēlējušās savu konsekventu versiju. Viņas uzrakstījušas nevis kamerlugu, bet daudzfigūru kompozīciju, kur bez trim galvenajiem personāžiem darbojas vēl piecpadsmit citu. Visus tēlus dramatizētāju fantāzija padarījusi par orķestra mūziķiem. Neapšaubāma ir tipoloģiska sakritība ar Federiko Fellīni filmu Orķestra mēģinājums, kur arī sabiedrības modelis vienādots ar orķestrantiem. Ir gan kāda būtiska atšķirība, par ko drusku vēlāk.

Orķestra tēls – skatuvisko melu ražotājs

Šim paņēmienam ir tehnisks, filozofisks un dekoratīvs aspekts. Tehnisks, jo tēliem piešķirtā mūziķu profesija tos saliedē, apvieno, padara citu no cita un jo īpaši no diriģenta atkarīgus, ar konkrētu darbību – muzicēšanu – aizņemtus. Tādā kārtā ar šo paņēmienu notiek mēģinājums izvairīties no augstāko sabiedrību pasīvi ilustrējošām ainām. Taču vairāku apstākļu dēļ arī orķestra tēls kļūst par ilustrāciju, pie tam visai formālu.  

Uz skatuves tēli iznāk, stiepdami sev līdzi reālus mūzikas instrumentus. Viņi ir dīvaini ģērbušies, āvušies un grimējušies, valkā košu krāsu izaicinošas parūkas un kopumā atgādina mūsdienu masu kultūras pārstāvjus (kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka). Vairāki aktieri ir tā grimēti un aplīmēti ar bārdām un bakenēm, ka nav pazīstami. Visi tipina, steberē, lumpačo pa skatuvi, smejas, sasaucas, burzguļo – rada izaicinošu un krāsainu haosu, kas piepilda visu skatuvi, pirms vēl mēģinājums sācies. Bet par pirmo vijoli šai orķestrī, diriģenta Henrija aicināts, kļūst Dorians. Zāle, un es tai līdzi, sastingst brīnuma gaidās, kad Daiņa Grūbes varonis, iekārtojis ērti vijoli, paceļ lociņu. Sastingums momentā pārvēršas neērtības sajūtā, jo vijoles solo atskan nepārprotamā ierakstā, turklāt ne pašas labākās kvalitātes, jo dzirdama viegla fona šņākoņa. Vijoles «solo» orķestranti izvērš plašā muzikālā priekšnesumā, dūšīgi zāģējot savu instrumentu stīgas. Arī viņu priekšnesums ir imitēts – jo tiek atskaņots orķestra priekšnesuma ieraksts. Te arī Lauras Grozas-Ķiberes izrādes principiālā atšķirība no Federiko Fellīni filmas, kur orķestranti reāli spēlē. Tādā kārtā režisore ir «palikusi zem sitiena» kā D. Grūbi, tā mūziķu lomu izpildītājus, liekot tiem ražot skatuviskos melus. Un padarot daudzus cienījamus aktierus, tai skaitā Lilitu Ozoliņu, Sarmīti Rubuli, Lauri Subatnieku, Gintu Andžānu, Mārtiņu Upenieku un citus – vienīgi par krāsainiem dekoratīviem elementiem, kuru personība, profesionalitāte un talants nav izrādē pieprasīti. Viņi ir «nocenoti» zemāk nekā mūzikas skolas otrās klases audzēkņi, kuri Lauras Grozas-Ķiberes izrādē Frankenšteins darīja kaut ko īstu un bija vajadzīgi, jo viņi dziedāja. 

Vai orķestra tēlu varēja risināt citādi? 

Piemēri no citu un arī pašas Lauras Grozas agrākiem darbiem liecina – varēja. Kad Alvim Hermanim Jaunā Rīgas teātra slavenajās izrādēs vajadzēja tēlus, kas spēlē, tad aktieri to iemācījās – kaut arī bija jātrenējas visu vasaru un lielākā daļa no viņiem nekad agrāk ar muzicēšanu nebija nodarbojušies. Tas attiecas uz tādām JRT izrādēm kā Stāsts par Kasparu Hauzeru, Kapusvētki, Bārda. Dzeja. Ambients. Kad Groza-Ķibere Liepājas teātrī iestudēja Piafu, Agnese Jēkabsone izrādes vajadzībām iemācījās slavenās franču dziedātājas repertuāru oriģinālvalodā, kas tā apbūra pateicīgos skatītājus. 

Orķestris simbolisko nozīmju ziņā ir ļoti aktīvs tēls. Orķestranti ir ne tikai vienoti, bet arī vairāk vai mazāk vienādi, jo, pirmkārt, pakļaujas diriģentam, otrkārt, atskaņo mūziku, tātad ir mākslinieki. Kad Jura Žagara lords Henrijs ieņem savu vietu pie diriģenta pults, redzam – tieši viņš, ciniskais baudu skolotājs, ir šā orķestra, respektīvi, šīs sabiedrības diriģents. Citiem vārdiem – viņu dzīves (mūzikas) noteicējs, kam visi labprātīgi pakļāvušies. 

Skatuvisko norišu aptuvenība 

Viss, kas uz skatuves notiek, taču kaut ko nozīmē. Diemžēl daudzi režisori, šai gadījumā arī Laura Groza-Ķibere, to ignorē, pieļaujot skatuvisko norišu aptuvenību, kaut ko «uz to pusi», nevis precīzu domas raidījumu. Tādējādi loģisks ir jautājums – vai Dorians un orķestris ir simulanti, kuri tikai izliekas, ka spēlē, kaut gan īstenībā to nemaz neprot? Šādā gadījumā gan fona šņākoņai būtu vajadzējis būt spēcīgākai... Kaut gan īstenībā šķiet, ka režisores iecere bijusi tieši pretēja – saskanīga ar lielā imorālās literatūras pārstāvja Vailda uzskatiem, kas citēti arī izrādes programmā, kur cita starpā lasām: «Neviens mākslinieks nav moralizētājs.» (Var piebilst, ka izņēmuma kārtā romāns Doriana Greja portrets ir pat ļoti «morāls», jo sniedz nedaudz didaktisku vēsti – par grēkiem ir jāatbild.) Mūzika, ko «spēlē» orķestris, ir ļoti skaista, pat varena – tiek atskaņoti Nikolaja Rimska-Korsakova, Kamila Sensānsa, Sergeja Rahmaņinova, Kloda Debisī un citu klasiķu un modernistu muzikālo darbu fragmenti. Vai izrāde negrib mums teikt, ka ir pilnīgi vienalga, kā izskatās mūziķi, pat vienalga, kas viņi ir, jo no mūziķu kolektīva iztīstās, lai tajā atkal atgrieztos, arī slepkavas, narkomāni, pavedēji un pavestie, kā arī noziegumu slēpēji, – ja viņu radītā mūzika ir dievišķīga. Ja iecere patiešām bijusi tāda, tad tā ir teju ģeniāla. Un ļoti žēl, ka to paklupinājis paviršais tehniskais izpildījums, liekot to uztvert vienīgi kā ilustratīvu norisi starp galveno personu duetiem un trio.