Šūpuļdziesma grimstošam kuģim

Vladislava Nastavševa diptiha Peldošie – ceļojošie otrā izrāde Dailes teātrī beidzas tik spēji, ka liekas – vajadzētu taču būt vēl kādai daļai. Un pēkšņi atnāk apjausma, ka trešā daļa patiešām eksistē, turklāt jau krietni sen – tā ir Federiko Fellīni filma Kuģis peld (E la nave va, 1983). Varoņi, kā jau Mihaila Kuzmina romānā solīts, dodas neizsakāmi skaistā jūras ceļojumā, bauda operu un daili, ģībst no pārdzīvojuma spēka un beigās izzūd, nogrimstot mākslīgas, filmas uzņemšanai radītas jūras brokāta viļņos. Kopā ar degunradzi, ja nemaldos. Starp citu, darbība notiek īstajā laikā – 1914. gadā. Brīdi pirms lielās katastrofas. Filma kā pēdējais gabaliņš bilžu mīklā negaidīti lika ieraudzīt abas ar gada atstarpi JRT un Dailes teātrī tapušās izrādes kā veselumu, kā vienotu stāstu, kura beigas jau zināmas.

Gliemežnīcas un kapakmeņi

Laiks abās daļās ir viens un tas pats – rosīgs aiz bezdarbības, pārsmalcināts aiz bezmērķības, eksaltēts aiz dīkas dzīves, erotiski nokaitēts nelaimes priekšnojautās. Krievu dzejas burvīgais un draudīgais Sudraba laikmets! Tas liek domāt ne vien par spogulīšiem dārgmetāla ietvarā ar baltu kokaīna taciņu, pūdera smaržu un neaprēķināmām sievietēm, bet arī par karu un revolūciju tuvumu 

Lai iemiesotu šā laika telpu, pirmajā daļā JRT ir atrasta reti precīza detaļa – flīģeļi, klasiski daiļā skaņas čaula, tāda pati augstās mākslas zīme kā, teiksim, nošu atslēga (scenogrāfe Monika Pormale). 

Flīģeļu kompozīcijas, klavieru ieliekumu saplūsme, spīdīgo figūru saduršanās, virpuļošana – variācijas ir bezgalīgas! – veido izrādes lielo telpu. Reizēm tā ir pats Visums, citreiz – dažādas Pēterburgas sejas. Vaļīgo tikumu kabarē Pūce, kad uz klavieru vāka ar mikrofona statīvu kaitējas bohēmiste Poļina. Ņevas ledus, kad viņa gavilēdama planē no viena «peldoša» gabala uz citu. Jebkurš no simtiem pilsētas tiltu, kad no klavierēm izlec to miniatūrs modelītis – «valdošās dailes» Zojas Lilienfeldes sunītis. Somu līcis un vējš, kad iemīlējušies varoņi romantiskā ekstāzē paceļ flīģeļu vākus kā buras.

Katrs atsevišķais flīģelis kļūst par varoņu «mazo telpu», kur patverties no pasaules. Kā gliemeži viņi ielien savās mājiņās, un par dzīvību (un reizēm pat ļoti aktīvu dzīvību) tad signalizē kāda spēji izbāzta roka, pēc droša pamata taustīga kāja vai mirdzošo «gliemežnīcu» nepārprotami erotiska trīsuļošana. 

Pirmās daļas telpa ir izteikti urbāna vide – tāla no dabas un visa dabiskā. Kā burvīgs punkts uz «i» to vainago Ļoļečkas Carevskas un kompānijas ceļojums uz Rīgu, sēžot uz daudz pieticīgākā pianīna ar šīs pilsētas vārdu. Kad urbānās iespējas izsmeltas, varoņi dodas uz laukiem cerībā, ka bukoliskā vide atpiņķēs attiecības, mierinās un dziedēs.

Nekā. Lauku dzīve pilsētnieku skatījumā ir salta un sastingusi kā kapsēta. Un flīģeļi, tik kustīgi un mainīgi Pēterburgā, otrajā daļā uz Dailes teātra milzīgās skatuves ir sastinguši par kapakmeņiem. Pārvietoties starp tiem ir neērti, patvērumu meklēt – neiespējami, vienīgais, kā tie ļaujas izmantoties – kļūst par slēpni, no kura spiegot, noklausīties, uzglūnēt svešiem noslēpumiem. 

Pulksteņi un skudras

Telpa ir tā, kas veido cilvēkus, viņu jūtas un attiecības. 

Pēterburga, lai arī slimīgi rosīga, tomēr dzīvo ar kādu izmisīgu cerību un prieku. Baibas Brokas bohēmiste Poļina skraida, matiem un šallēm plīvojot, papēdīši klaudz kā pulksteņa āmuriņi – tuk-tuk-tuk-tuk! Viņa nēsājas pa dzīvi bezmērķīgā lietišķībā: ķers, ko redzēs, ņems, ko dabūs. Sandras Kļaviņas Ļoļečka Carevska, jūgendiski izsmalcināta un vijīga, emitē erotisku valdzinājumu, tikpat bīstamu kā radioaktivitāte. Saindē mazgadīgo Lavriku (Mārtiņš Upenieks), kurš seko viņai uzticama, bet niķīga šuneļa neatlaidībā. Moka taisnprātīgo oficieri Lavrentjevu (Andris Keišs), kurš gatavs viņas dēļ izraut sirdi no krūtīm un arī izdara to, sadalīdams savu nabaga flīģeli pa sastāvdaļām. Visi mīl – galvenokārt sevi, visi ar baudu cieš, pin intrigu cilpas, aizrautīgi bāž tajās galvu un žņaudzas nost. Vienīgais, kas nes savas ciešanas ar savaldīgu godu, ir Viļa Daudziņa Orests Pekarskis, šā dīvainā stāsta autors. Turklāt visi runā par došanos uz laukiem – vietu, kur atpūsties, atbrīvoties, attīrīties. Kāda alošanās.