Kuslo vēlmju sastrēgums

Atnākusi uz Nacionālā teātra izrādi Kaija, nododot mēteli garderobē, izdzirdēju, ka zālē skan zemas vīrieša balss ieraksts, kurā rimti, gandrīz gurdi tiek vēstīts kaut kas par nomierināšanos. Interesanti, es nodomāju, vai tik tas nav Sorina monologs, ko runā Jānis Osis, no toreizējā Drāmas teātra 1960. gada izrādes. Izrādījās, ka ne. Skatītājiem tiek piedāvāts pazīstamā daktera Zālīša meditācijas seansa fragments. Kāpēc? Ticēju, ka atbilde būs, jo režisors Elmārs Seņkovs jau ir kļuvis par tāda kalibra meistaru, kuram visi ieroči šauj. Atbildi saņēmu pēc pirmā cēliena, kad mans līdzgājējs teica: ak, cik viņi visi ir nervozi, cik esam nervozi!

Tieši šo mūsdienu pasaules koncentrātu Elmārs Seņkovs arī izsmēlis no Čehova lugas teksta. Nav ne ilgu paužu, ne garu monologu, nav pārdomu, nav prātuļošanas (tekstu tulkojusi Ieva Struka). Viss rit ātri, īsi un nervozi. Tādēļ izplēnējusi Čehova lugu īpašā gaisotne, proti, nesteidzīgā intelektuālā aura. Tā aura, kas ir sveša interneta laikmetam, kad pieņemts visu zināt, ātri aptvert un tūdaļ izsecināt. Tādējādi intelekts samilzis kā ozola stumbrs, kuram saknes ir, bet zari – smalkums – gan ir kļuvuši lieki. Ko lai vēl piebilstu: tiešs pārcēlums uz mūsdienu laiku. 

Lai nodrošinātu šīs pārsūtnes dabiskumu, Elmārs Seņkovs ir izmantojis uzticamu paņēmienu: teātris teātrī. Kad skatītāja acu priekšā tiek aizvākta dēļu siena, kas mūs norobežo no darbības vietas, atklājas telpa, ko var uztvert kā pavirši sanaglotu Trepļeva «teātrīti». Taču ir iespējamas arī citas asociācijas. Piemēram, kā koka estrādīte, ko mēdz izmantot Baltijas akustiskās mūzikas festivālā Sudraba kaija. Uz skatuves redzamie mūzikas instrumenti vedina tieši uz šādu pieņēmumu. Starp tiem jo sevišķi acis piesaista teremīns, elektroniskais mūzikas instruments, ko spēlē bez tiešiem pieskārieniem. Tieši to citā darbības ainā Trepļevs nometīs pie Ņinas kājām, izsacīdams slaveno frāzi, ka ir nogalinājis kaiju. To ir iespējams uztvert burtiski: salauzis vienu no zīmīgākajiem instrumentiem, un tādēļ tagad ir apdraudēta viņa grupas dalība festivālā Sudraba kaija. Nezinu, vai komponists Mārtiņš Zariņš piedalās šajā festivālā, bet viņa mūzika izrādē dzīvo kā kaija – te uzspurdz gaisā, te noplanē lejup, te klusāks, te skaļāks ir smeldzīgas balss aicinājums.

Izrādes darbība arī sākas ar to, ka Trepļevs juceklīgi, nervozi gatavojas koncertam. Kad ieskanas mūzika, sākas dejas, un mēs no Trepļeva uzzinām, kura ir Arkadina, kurš ir Trigorins, Medvedenko, mūs iepazīstina ar Čehova lugas darbības personām. Pēc tam atskan aizkadra balss, kas apraksta mums pirmā cēliena sākumu, tas ir, alejas, ezeru – to sākumu, kāds bijis raksturīgs Čehova laikam un kas tagad atdzīvojas jaunās formās saskaņā ar Trepļeva loģiku. Varoņi ierunājas par ezeru, un te uzreiz aktieris, kas spēlē Medvedenko, ar būkšķi nomet uz grīdas lielu, apaļu spoguli. Kas vainas ezeram? Maša un Medvedenko izpleš virs tā rokas, plīkšķina pa ūdeni, peldas un sarunājas. Bet vēlāk Poļina un Dorns iebrien ezerā, pamīdās ūdenī, un, raug, Dorns pogā vaļā bikšu priekšu, bet Poļina parauj uz augšu svārkus. Tāpat kā izrādes afiša, kas jau labu laiku pirms pirmizrādes ir brīdinājusi mūs par jauno formu principiem. Gruzdoša cigarete rugāju ieskautās asinssarkanās lūpās. Vai nu mute, vai... Jā, jā, forma atkailina būtību.

Arī izrādes noformējumā tā pati formas un būtības saķere. Kopš laika gala mūsu režisori prot «saspēlēties» ar scenogrāfiju, kā rezultātā atdzīvojas notiekošā jēgas vizuālais tēls. Plika, šaura skatuves kārba, kuras augšā lampu vietā pudeles ar ūdeni (izrādes mākslinieks Edgars Kļaviņš). Un šajā kokainajā telpā stumdās lugas varoņi. Iesprostota dzīve. Bez gaismas. Bet ūdens ir – pudelēs. Ja tik vien tās nav pilnas ar asarām?

Elmārs Seņkovs, kā jau teicu, ar ļoti skaudru skatienu raugās uz Čehova lugu un redz, ka Kaija būtībā vēsta to pašu, ko Trepļeva luga: dzīvot kļuvis «salti, salti (..) baigi, baigi». Tikai tajā vainojams ir pats cilvēks. Grib dzīvot citādi, bet visās tieksmēs sevi bremzē. Režisors ir atradis pārliecinošu vadmotīvu. Kuslo vēlmju sastrēgums reti izraisa aktīvu, izlēmīgu rīcību, bet beidzas vai nu ar smieklu lēkmi, vai gurdu izmisumu. Būtībā Seņkovs ir uztvēris, kā Čehovs ikdienišķo, jūtām bagāto esību noved līdz absurdam un traģēdijas elpu noslāpē ikdienības straumē.