Mēs atspoguļojam sevi

Kāds ir Latvijas atspoguļojums jaunajās latviešu teātru izrādēs – Kas notiks rītdien? (Dirty Deal Teatro), Bišumāte un vilkacis (Nacionālais teātris), Kārkli (Jaunais Rīgas teātris) un Aizvakar vienmēr (Ģertrūdes ielas teātris)? Vienota Latvijas atspoguļojuma šajās izrādēs nav, un tas, protams, ir labi. Pēdējos pāris gados pasaule ir draudīgu priekšnojautu, nestabilitātes un neziņas caurausta, un būtu baisi, ja vietējie mākslinieki sāktu vienbalsīgi stāstīt, kā ir pareizi dzīvot un kas notiks tālāk. Vēsture rāda, ka mākslinieku kolektīvā sadošanās rokās, lai radītu vienīgo pareizo valsts atspoguļojumu, agri vai vēlu noved pie tā, ka rindas galā kāds paņem rokās augstsprieguma vadu.

Domājot par nupat minēto izrāžu vienojošo motīvu, pamanu, ka tajās visās ir ieskicētas cilvēka un valsts attiecības. Dokumentāli, ironiski, kariķēti, dramatiski, absurdi – izmantotie līdzekļi ir atšķirīgi, tomēr rada vienu rezultātu – ataino Latvijas iedzīvotāja atrašanās vietu un iespējamo rīcību šodienas realitātē, pat ja tā pirmajā mirklī šķiet pāris tūkstošu kilometru attālumā (Kas notiks rītdien?), rēgainās pagātnes determinēta (Bišumāte un vilkacis), politisko marionešu nelabojami izārdīta (Kārkli) vai sveša, jo izstāstīta no citas valsts pilsoņa skatpunkta (Aizvakar vienmēr).

Tur ir šeit

«Kas notiks rītdien?» satraukts vaicā dramaturgs un galvenās lomas atveidotājs Jānis Balodis izrādē ar tādu pašu nosaukumu, ko Paula Pļavniece režisējusi Dirty Deal Teatro. Lai atbildētu, viņš uzaicinājis trīs cilvēkus – turcieti Čidemu Briselē, čīlieti Hosē Gdaņskā un sīrieti Rihamu Alepo – laikā no 2016. gada janvāra līdz 2016. gada jūlijam regulāri filmēt īsus videomateriālus, kuros viņi prognozēs rītdienu, izjautās par to citus un iemūžinās dažādas ikdienas ainas. Filmu sākumu titros un grāmatu pirmajos atvērumos mēdz rakstīt «balstīts uz reāliem notikumiem», izrādes Kas notiks rītdien? gadījumā šo frāzi varētu īsināt par vienkārši «reāli notikumi», jo tās pamatu viscaur veido šie Balodim atsūtītie, kā arī viņa paša uzņemtie video, kas tiek rādīti uz skatuves aizmugurējās sienas kā dzīva un kustīga vēstures hronika. Tikmēr dažādas «liriskās atkāpes» – dejošana pie franču grupas Justice dziesmas vai skatītāju iesaistīšana korespondences lasījumam kā karaokei, šķiet kopējam izrādes vēstījumam neveikli piekabinātas klāt un bez papildu nozīmes.

Videomateriālos atbildes svārstās no privātām līdz globālām

Jautājums, kas notiks rītdien, ir neatbildams vismaz tik ilgi, kamēr nav precizēta vieta un objekts. Videomateriālos atbildes svārstās no privātām līdz globālām, un tās vairāk raksturo personu, kura atbild, nekā sniedz izvērstu nākotnes prognozi. Izveidojas dažnedažādo ļaužu redzējumu galerija, taču tās aplūkošanas gaitā izrādes centrālais jautājums manā apziņā lēzeni transformējas par drusku banālu, bet daudz konkrētāku un tādējādi arī būtiskāku, jo atbildamu: «Ko es varu darīt tagad un šeit?» Turklāt ar «šeit» nedomāju tikai savu māju, pilsētu vai valsti – vairākas Baloža iepriekšējās izrādes (Veiksmes stāsts, Nacionālais attīstības plāns u. c.) nepastarpināti runā par aktuālo Latvijā un cilvēka lomu šo procesu ietekmēšanā, turpretī Kas notiks rītdien? skata notikumus globāli. Gribam mēs to vai ne – es ceru, ka negribam –, bet karu dēļ valstu robežas peld un kūst kā sviesta pikas uz karstas pannas un šobrīd simtiem tūkstošu bēgļu meklē patvērumu, jaunas mājvietas un iespēju izdzīvot. Migrantu ierašanās Eiropas Savienībā no Tuvo Austrumu, Āfrikas u. c. zemēm ir komplicēta problēma, un to, pēc manām domām, nav pareizi risināt, ar atplestām rokām sagaidot ikkatru svešinieku, rūpīgi nepārbaudot, kādi ir viņa nolūki un patiesā situācija. Tā ir liela, vispārēja problēma, taču Balodis izrādē piedāvājis kaut ko ļoti konkrētu – sīrietes Rihamas, angļu literatūras studentes no Alepo, dzīvi, kas mūsu acu priekšā tiek sasista lauskās. Kad redzam Sīrijas kara radītā posta atspoguļojumu masu medijos, starp mums un notikumu ir distance; Kas notiks rītdien? šo distanci samazina līdz minimumam, un ar to, kas notiek šķietami tālu prom, nu ir arī personiska saikne, turklāt tā rada intensīvu klātbūtnes sajūtu. Eiropas debesis ir apmākušās, un izrāde parāda Latviju kā globālos procesos iesaistītu mākoņa zelta maliņu, kā miera punktu šausminošu pasaules notikumu vērpetē. No mākslinieciskā viedokļa tas nebūt nav Baloža spēcīgākais darbs, taču kā pārdomu katalizators strādā ar jaudu.

Uz robežas

Bēgļu tēma ieskicēta arī dzejnieces Annas Rancānes pirmajā lugā Bišumāte un vilkacis, kas Valda Lūriņa režijā iestudēta uz Nacionālā teātra Lielās skatuves. Izrāde vēsta par Latvijas problēmām, skatu koncentrējot uz Latgales pierobežas iedzīvotāju pieredzi: pirmajā cēlienā rādot notikumus pirms desmit gadiem, otrajā – mūsdienās. Nomales attēlojums ir drūmos toņos ievīstīts, «robeža,» kā saka viens no izrādes galvenajiem varoņiem, «ir cilpa valsts kaklā». 

Bišumātes un vilkača centrā ir divu dzimtu likteņi: kamēr Silvestrs Vāraunīks (Mārtiņš Brūveris) palielina saimniecības turību «jauno krievu» manierē, viņa sieva Alda (Marija Bērziņa) satuvinās ar savu jaunības mīlestību un vīra ienaidnieku Juri Madaunīku (Gundars Grasbergs). Izrādes gaitā atklājas, ka abas ģimenes saista aizplīvuroti pagātnes notikumi, kas risinājušies padomju okupācijas un mežabrāļu kustības laikā. Diemžēl vēsturiskais (tāpat kā sociālekonomiskais un simboliskais) slānis izrādē kļūst vien par blāvām dekorācijām, uz kuru fona tiek risinātas pārspīlēti melodramatiskas mīlas trīsstūra attiecības. Tas šķiet iestudējuma lielākais misēklis – ir ļoti daudz iesāktu tēmu, ieskicētu detaļu, iestrādātu ieceru, taču nav vienotas koncepcijas, kā to visu izstāstīt. Vienlaicīgā daudzbalsība šoreiz radījusi kakofoniju. Izrādes horizontālā jeb laika ass ar pagātni, tagadni un nākotnes ieskicējumu un vertikālā ass, kurā jēdziens «robeža» no valsts teritorijas kontūras pārtop par šķirtni starp dzīvo un mirušo, paliek kā vērienīga, bet neīstenota konstrukcija, ar kuras palīdzību varētu izstāstīt gan Latvijas cilvēku, gan valsts stāstu. 

Mana pieredze rāda, ka Dieva aizmirstus nostūrus var atrast it visos Latvijas reģionos

Pierobežā kūsā kontrabanda, azartspēles, kandžas dzīšana, alkoholisms, un tur ir savi spēles noteikumi. Latvijas mikromodeli Bišumāte un vilkacis nerada, bet perifērijas dzīvi gan atspoguļo. Mulsina reālistiskā vēstījuma neprecizitātes, kas traucē noticēt notiekošajam: lauku iedzīvotājiem neatbilstoši skatuves tērpi (piemēram, otrajā cēlienā uzpucētie jaunieši metālisti šķiet pierobežā ieradušies pa taisno no izpārdota koncerta Arēnā Rīga), darbojošos personu runasveids (vieni runā latviski, citi latgaliski, taču valodas izvēles pamatojums nav saprotams) un vecums (piemēram, Jurim otrajā cēlienā ir ap gadiem 60, bet par to neliecina nedz viņa ārējais, nedz iekšējais atveidojums) utt. Izrādē attēlotā Latvijas pierobeža ir stilizēta, tajā interesanti ieskatīties, taču problemātiski tai noticēt. Mana pieredze rāda, ka Dieva aizmirstus nostūrus var atrast it visos Latvijas reģionos, tādēļ kārtējais Latgales kā, lūdzu piedošanu, bedres atspoguļojums šķiet nogurdinošs.