Jaunais aktieris Sandis Runge spēj padarīt par savu Uģim Daugavietim piemītošo ideālismu un entuziasmu bez skepses un ironijas. Dace – Diāna Krista Stafecka. Foto – Mār- tiņš Vilkārsis

Mazuļa vasara

Gunāra Priedes pirmās lugas jauniestudējums Valmieras teātrī

Neslēpšu – biju uzaicināta uz šo un citiem jautājumiem, kas attiecas uz Gunāra Priedes (1928 – 2000) dzīvi un darbiem, atbildēt arī jauniestudējuma ansamblim pusotru mēnesi pirms pirmizrādes. Saruna Valterkalniņā bija visnotaļ vērtīga tieši tāpēc, ka netrūka jautājumu gan par lugu, gan par laiku pēc 2. pasaules kara, gan par to, vai un ko darīt ar 50 gadu garā laika posmā tapušajām lugām. Atstāt bibliotēku plauktos? Pārrakstīt? Pārinterpretēt? Dekonstruēt? Iestudēt ar komentāriem? Domāju, ka tieši tādu pašu jautājumu var uzdot ne tikai attiecībā uz citiem literatūras žanriem vai kultūras vēsturi, bet vēsturi kopumā. 

Ko iesākt ar padomju laiku

Laimīgas apstākļu sakritības dēļ profesionālajā darbībā esmu pastiprināti pētījusi ne tikai padomju perioda kultūras norises Latvijā, bet mēģinājusi saprast konkrētu mākslinieku sociālo izcelsmi kā vienu no šķautnēm, kas ļauj saprast viņu radošo darbību, pasaules uzskatu, bet, pats galvenais, izmantot kā indikatoru viņu pro- vai anti- padomju noskaņojuma esamībai. Vai tas, ko tu saki, ir tas, ko tu domā, un vai tas, ko tu dari, ir tas, ko tu domā, un kā tu interpretē savu pagātnes rīcību, kad mainās laiki, cik godīgs tu spēj būt pirmām kārtām pret sevi. 

No šā aspekta Gunāra Priedes dzīve un darbi precīzi atbalsojas viņa dienasgrāmatās, kas rakstītas mūža garumā ar nelieliem pārtraukumiem, un pat tad, kad viņa luga Smaržo sēnes tiek aizliegta, sagādājot viņam virkni politiska un sadzīviska rakstura nepatikšanu, viņa dienasgrāmatas atklāj «pašcenzūru» – proti, lakoniskākus un šifrētākus ikdienas pierakstus, apzinoties, ka jebkurā brīdī viņa dzīvoklī viņa prombūtnē var ierasties čekas darbinieki un šie pieraksti var iegāzt ne tikai viņu pašu, bet arī tuvākos draugus un kolēģus.

Rezumējot – kamēr lugas par padomju laiku vēl tikai top, jo tas, protams, būtu pats jēdzīgākais, kā reflektēt par pagātnes mantojumu, līdzīgi kā to dara šim laikam veltītie sērijas Latvija. XX gadsimts romāni vai šobrīd aktuālā Ilzes Burkovskas-Jakobsenas filma Mans mīļākais karš, pie padomju laika dramaturģijas ir vērts atgriezties. Droši vien pat pie kaut kā tik shematiska kā Jūlija Vanaga vai Annas Brodeles darbi, bet pavisam noteikti pie labākajiem Priedes, Putniņa, Gulbja, Pētersona darbiem. Pirmām kārtām tālab, lai neizsvītrotu šo laiku no mūsu apziņas un nepadarītu Latvijas valstiskuma simtgadi par abstraktu lielumu, jo, izsvītrojot 50 padomju, sešus autoritārā režīma un piecus kara gadus, nekas daudz pāri nepaliek. Otrkārt, tālab, ka globālajā «cīņā» par taisnīgāku līdzekļu pārdali, kas kļūst jo dienas, jo skaļāka, aizvien biežāk un atklātāk iespraucas saukļi, argumenti un lēmumi, kas savādā kārtā šķiet reiz jau piedzīvoti. Kāda jēga 30 atjaunotās demokrātijas gadiem, ja ir pareizie un nepareizie viedokļi – vienalga, vai runa par politiku, dzimumu līdztiesību vai bērnu audzināšanu.

Autora intonācija

Pašu Gunāru Priedi, kas 30 gadu garumā noteica toni latviešu dramaturģijā un tika iestudēts arī ārpus Latvijas, nebūt vienmēr neapmierināja režisoru veikums. Iespējams, tieši tādēļ viņš arī pats  reiz bijis savas lugas Trīspadsmitā (tā pati, kas filmas Elpojiet dziļi scenārijā) režisors. Galvenais «neapmierinātības» iemesls – režisora spēja sadzirdēt autora intonāciju un atrast tai skatuviskās izteiksmes līdzekļus. Šodien, kad visu veidu dekonstrukcijas ir biežāk sastopamas nekā jebkāda veida konstrukcijas, to viegli nosaukt par autora aroganci. Bet domāju, ka tikpat labi tā ir veselīga autora pašapziņa nebūt mierā ar faktu vien, ka topi iestudēts. Vistuvāk tam, ko bija iecerējis Priede, pirmajās izrādēs bija ticis Pēteris Pētersons, pēdējās – Ādolfs Šapiro, pa vidu – Māra Ķimele un Vīlandes teātra režisors Alekss Satss. Uzdrīkstos apgalvot, ka Gunārs Priede būtu apmierināts arī ar Ineses Mičules Jaunākā brāļa vasaru, tieši viņas respektētā autora dotā žanriskā apzīmējuma «liriska drāma» dēļ.

Žurnāli