Par mums. Uz skatuves. Šodien

Māksla ir ikdienas interpretācija: vai tā būtu gleznošana plenērā vai reiz pierakstīta teksta izpēte pirms tā iestudēšanas, kā gleznā, tā izrādē atklājas tās autoram būtiskais. Mākslas darbs jebkurā gadījumā reflektē par cilvēku šodien un tagad, jo pats mākslinieks ir šodienas cilvēks un viņa skatījums uz lietām ir visa piedzīvotā nosacīts. Tomēr māksliniekam ir dažādi ceļi, kā konfrontēt publiku ar realitāti. Var simboliskos tēlos, izmantojot svešu laiku un telpu, runāt par vispārcilvēcisko un tāpēc mūždien aktuālo. Taču var iedzīvināt arī pašu skatītāju ikdienas pieredzi, individuālas atmiņas – skatītāja līdzdalība izrādē ir enerģiskāka un emocionālāka, ja iespējams tieši identificēties ar redzēto, nevis tikai lielās līnijās rezonēt tam. Runa ir par šodienas Latvijas realitātē balstītiem sižetiem, kuros dokumentēti pavisam neseni notikumi un kuri viegli asociējami ar ikdienā pieredzēto, un politiskā teātra motīviem, kas mudina atsvešināti uzlūkot sabiedriski politisko dzīvi, kas tikai šķietami notiek kaut kur tur ar citiem.

Šī teātra sezona ir tikai pusē, bet iestudēts jau krietni daudz izrāžu, kuras sakņojas mūsu ikdienā, atklāj to un kritizē kā emocionālā, tā intelektuālā plānā. Mākslinieki ir radījuši daudz oriģinālsatura, prātojot par to, kā turpmāk pastāvēt šajā ne vienmēr atsaucīgajā pasaulē, kaut arī valsts vara nebūt ne pirmo reizi ir pievīlusi aizmāršīgos pavalstniekus, nebūt ne pirmo reizi cilvēkiem misējies izveidot cieņpilnus dialogus ikdienas nogurdinošajā skrējienā, un arī terorisms ne pirmo gadu šausta biklās Eiropas varonīgi atsegto miesu. Par teātra skatu uz šodienu liecina ne tikai teksts, bez kura diezin vai izdotos runāt par konkrēto, – teksta pasniegšanas veids atspoguļo to, kā mākslinieki vērtē publikas spēju uztvert un analizēt ar viņiem notiekošo.

Veiksmes dažādās sejas

Dramaturgs un performeris Jānis Balodis ar apskaužamu uzticību saviem ideāliem kopj Latvijas sociāli aktīvā teātra lauku, ikreiz it kā uz otru pusi apsviezdams sabiedriskās apātijas nobarotās vienaldzības velēnas. Izrādē Veiksmes stāsts kopā ar režisoru Valteru Sīli zem Aktieru zāles zemajām velvēm viņi risina mazā cilvēka neapspiežamo prasību pēc lielas patiesības. Neticēdami ierunātām formulām, viņi cenšas tikt skaidrībā, kā var nosaukt par veiksmīgiem politiķu lēmumus, kas pieņemti, izliekoties nemanām viņu patmīlībai neērtas ekonomiskās likumsakarības.

Miksējot dokumentālus filmu, laikrakstu, pētījumu, televīzijas sižetu un interviju materiālus ar izdomātiem jeb uz zināšanu bāzes modulētiem (negaidīti atklātas sarunas ar Māri Ošleju, Andri Vilku, Ivaru Godmani un citiem), tiek panākts nevaldāmas informācijas plūsmas efekts, ļaujot apjaust, cik viegli profesionālim ir manipulēt ar adresāta apziņu. Bet Jānis Balodis, protams, ir labsirdīgs – viņš laikus atgādina, ka ikvienai parādībai ir vismaz divas sejas. Izrādās, ka tādas ir gan Ilmāra Rimšēviča ciniskajam, gan ekonomista Armanda Strazdiņa biklajam tēlam. Strazdiņš, pašaizliedzīgi sasparojies valstiskam aktīvismam, gan nozudis no politiskā apvāršņa, acīmredzot nespēdams aizraut domubiedrus. Tā arī Latvijas «veiksmes stāsts» vienam ir labklājības garants, bet vairumam liek mulsumā raukt pieri par jauno nozīmi, ko šis vārdu savienojums nu ieguvis. Arī visi nodarbinātie aktieri (izrādē piedalās Jānis Vimba, Daiga Gaismiņa, Uldis Siliņš un Romāns Bargais), neraugoties uz to, ka dažāda vecuma, dzimuma un ar atšķirīgu pieredzi, uz skatuves ir Jāņi jeb Jāņa Baloža sašķeltās apziņas reprezentanti. Uzsvērdami kādu ārēju īpašību, viņi veikli pārmiesojas atpazīstamā runasvīrā vai atklājas paštēlā, akcentējot izrādes rotaļīgo dabu. Viņi brīžam kļūst tik uzstājīgi, ka neļauj Jānim Balodim sadzirdēt pašam savu balsi, liekot domāt, vai tāda viena tavējā – patstāvīga un pietiekami skaļa – maz ir.

Režisors nav taupījis traģikomiskās krāsas, atklājot ikdienā, par laimi, piemirsto, ka tikai šķietami savu valsti veidojam paši. Brīžam neiedomājami asprātīgie groteskie paņēmieni ļauj saskatīt patieso mērogu tiem apstākļiem, kādos esam nostādīti, lai gan joprojām šo valsti mīlam bez nosacījumiem. Izcili ironisks ir Daigas Gaismiņas uznāciens, kad viņa, lirisku kokles skaņu pavadīta, nepretenciozā falsetā izpilda rindas «Tā gaisma nav gaisma tuneļa galā/ Tā ir apziņa, ka esam dirsā!» – korespondējot pārējo aktieru smagā metālā kaltajiem rēcieniem. (falsets ir vīriešu balss, tad jau labāk - «spalgā balsī»)