Restarts. Ļoti personiski

Pirms pusgada Teātra Vēstnesis par numura tēmu izvēlējās kritiku, un kopš tā laika vairs nerimstas diskusijas par to. Arī man pašai aizvien no jauna nākas restartēt savu pārliecību, ko nozīmē vērtēt mākslu un tās radītājus, un šā gada sākumā īpaši intensīvi. Jo gada pirmajos pāris mēnešos bijuši vairāki nozīmīgi notikumi, kas skāra ļoti personiski.

16. janvāris. Normunda Naumaņa nakts. Kopā ar diviem (virtuāli – trim) jauniem un spožiem kritiķiem Jegoru Jerohomoviču, Armandu Znotiņu un Arti Ostupu atrodos uz JRT skatuves (tiešām paša Smiļģa skatuves? – balsij aizlūstot, vēlāk grib zināt Armands). Pirms tam savu cerību balvu jau saņēmis pavisam «zaļais» Toms Čevers. Mēs trīs mēģinām atbildēt, ko meklējam mākslā. Armands saka – mīlestību. Artis – melanholiju. Jegors – pats sevi. Šeit būs mana atbilde. 

Ir divas lietas, ko meklēju mākslā. Pirmkārt – formu. Jo mākslā tā bieži vien ir reizē saturs un struktūra. Un tur, kur ir struktūra, tur ir jēga un mērķtiecība. Kā sniegpārsliņai, kurai ir skaista struktūra un struktūras skaistums, un, ikvienu fragmentu pētot, atkal var atrast skaistumu un struktūru, un mērķtiecību. Otra lieta, ko sniegusi tikai māksla un refleksija par mākslu, – brīnišķīgā sekunde, kad salūst intelekts un tieši atnāk kāda būtiska sapratne. Tas ir tikai acumirklis, bet tajā brīdī kā datorspēlē pārlec uz nākamo līmeni un reizēm pat trīs četrus līmeņus augstāk. Un pēc tam domā citādi.

Tā mērķtiecība, struktūra, bezgalība liek domāt par kādu gribu, kas ir ārpus mums. Tā pēkšņā saprašana liek domāt par to, ka ir kāda patiesība virs mums. Ikdienā mēs to varētu dēvēt par Dievu. Jā, mākslā es meklēju Dievu, jo dzīve man liek katru dienu to apšaubīt.

26. janvāris. Aizgājusi Līvija Akurātere. Ass prāts un liela sirds. No Līvijas varēja mācīties un mācīties, jo viņai piemita bezgalīga mīlestība pret teātri un bijība pret cilvēkiem, kuri to rada, un tāpēc viņa prata celt, nevis gremdēt. Ļoti daudzi apgalvo, ka tieši Līvijas atbalsts un sapratne ļāvuši noticēt sev. Jo patiesībā taču tikai mākslā mēs varam sastapties ar radītāju tepat, uz zemes. Pēc divām dienām viņu izvada dziļā mīlestībā. Līvija gulēs pie pašas jūras.

18. februāris. Valentīnai Freimanei paliek 95 gadi. Satikt viņu Berlīnē katru reizi ir prieks un pagodinājums. Garas un intensīvas sarunas, saskaršanās ar laikmetu, kurš pagājis un par kuru es tomēr apskaužu gan viņu, gan Līviju. Jo viņas piedzīvojušas laiku, kad mākslinieki un kritiķi nebija karojoši pretņi, bet kopā uzturēja dzīvu patiesību, ko varēja paust tikai mākslā. Valentīnas Freimanes kaislība (joprojām!) ir uzzināt, saprast un dot tālāk zināšanas, pārbīdīt mūsu apvāršņa līniju aizvien tālāk. Pat zinot, ka sasniedzams nav ne ideāls, ne apvārsnis.