Bija mīlestība un lētais šņabis

Saruna notika Latvijas Teātra darbinieku savienības projekta Teātra garša ietvaros.

Mudīte Šneidere. Vai dieniņ, jūs laikam būsiet Maksims.

Maksims Busels. Jā, labdien, Mudīt! (Pasniedz ziedus.) Gatavojoties sarunai, pirmā saikne starp mums, ko es atradu, bija fakts, ka viena no jūsu skaistākajām lomām bijusi Raiņa Lelde. 

Mudīte. Nu, Lelde bija lielākā loma, bet toreiz man bija jauni gadi, un tā bija arī viena no pirmajām lomām. Tā bija tāda pierašana pie teātra. Un jaunības gados ir neizbēgami, ka tūlīt būs lomas, tāpēc ka jauns cilvēks ir brīnišķīgs publikai un autoriem.

Maksims. Raiņa jubilejas gadā, tātad jau pasen, mums bija izrāde Mīlas svētība, un es tur biju Zemgus. Tāpēc es tā padomāju – jūs bijāt Lelde, es – Zemgus.

Mudīte. Mums jau arī bija nevis vienkārši meitene Lelde, līgava Lelde, bet simboliski Latvija, kā jau Rainim.

Maksims. Lasot Spēlēju, dancoju, atceros, es domāju – ja šis tiktu uz Holivudu, būtu brīnišķīgi.

Mudīte. Zini, jā. Bet tādi, kā mēs esam šeit, pie Baltijas jūras, ar savu nelielo skaitu... Mēs varam tikai zināt, ka mums ir tāds Rainis vai Ojārs Vācietis.

Maksims. O, jā, runājot par Ojāru Vācieti… Tādas tikšanās kā mums tagad palīdz saglabāt stāstus un tradīcijas. Es zinu, ka jūs bijāt pazīstami. Bet man tas ir kaut kas no grāmatām, cilvēks, kura attēlu esmu redzējis un kura dzejas esmu lasījis. Rodas iespaids, ka tas viss ir noticis tik sen, bet, pateicoties jums, liekas, ka tas nebija nemaz tik sen.

Mudīte. Protams, mēs bijām viena paaudze. Bet jums tas vēl ir priekšā – dzīve notiek, un tad izrādās, ka tas nemaz nebija tik sen. Faktiski tas ir vienas dzīves garums. Tad es tomēr pajautāšu jums. Es jūtu, ka jūs labi runājat latviski. Bet kā ir lasīt dzeju svešā valodā? Mēs visu jaunību esam lasījuši jūsējos, jo mums bija jāmācās krievu literatūra. 

Maksims. Diemžēl, mācoties krievu skolā, mums bija maz latviešu literatūras. Vairāk jāsaka paldies Kultūras akadēmijai. No turienes es zinu, kas ir Blaumanis, Aspazija, Rainis.

Mudīte. Nu, tā ir dramaturģija, tas skaidrs.

Maksims. Tāpēc, izmantojot situāciju, es nevaru nepajautāt – viena lieta ir oficiāli avoti, bet dzīvs cilvēks, kurš var pastāstīt par Ojāru Vācieti… Varbūt kādu īpašu notikumu, kaut ko tādu, ko mēs visi nezinām. (Smejas.)

Mudīte. To mēs nevaram atļauties, mums nav tik daudz laika. Vienīgais, ko varu pateikt, ka visa tā paaudze ir sākusi 10 gadus pēc kara. Ar to karu vispār ir tā. Piemēram, Uldis Dumpis ir dzimis gadus piecus pēc manis, kara laikā, bet – viņš to neatceras, un, kad viņam vecāki kolēģi teikuši – «karā bija grūtāk» vai «kā mums kara laikā», Uldis Dumpis atteicis: «Es to nezinu.» Un tāpat arī tagad. Ojārs Vācietis jums ir vairāk nekā pagātne. Bet es gribu teikt, ka Ojārs Vācietis bija ģeniāls, un to ir diezgan viegli sajust. Tā ir paaudze, kas nāca no ārkārtējām ciešanām. Un tas nozīmē – karš.

Maksims. Tāpēc, ka tur vienmēr ir konflikts…