Elizabete Skrastiņa un Agris Krapivņickis Dirty Deal Teatro izrādē Pelmeņi un cigaretes. Publicitātes foto

Uz viļņa

Jaunā aktrise Elizabete Skrastiņa

Latvijas Nacionālā teātra aktieru trupas jaunpienācēju aktrišu pulkā Elizabeti Skrastiņu ievērot mudina neparastais salikums: ārējais, austrumnieciskas noslēpumainības piepildīts sievišķais trauslums vienlaikus ar pilnīgu, ķermeniski plastisku (pa)ļaušanos, no kā neatlaidīgā darbā izmīcāma loma. Tāda, kurai skatītājs notic. Elizabete pēc tā sauktā leļļu kursa absolvēšanas Latvijas Kultūras akadēmijā aktiermeistarību turpina trenēt kā uz lielās skatuves, tā mazākos spēles laukumos. Un drosmīgi ķer mirkli, kad nokļūst uz īstā viļņa. Kaut vai uz pāris sekundēm izjūtot saplūsmi ar iecerēto lomu un ļaujot skatītājam ticēt tam, ko viņš redz. 

Sviedri, asaras un žāvas 

Pirmā loma Elizabetes radošajā biogrāfijā nav vis Džuljeta vai Spīdola kādā skolas uzvedumā, bet gan viņas mamma. Laikā, kad Rīgas Teikas vidusskolā Elizabete mācījās 12. klasē, kulturoloģijas skolotājas un dramaturga un režisora Edgara Niklasona iedvesmota, viņa pievienojās Niklasona vadītajam skolas teātra pulciņam. Izrāde, ko toreiz kopīgi veidoja skolēni, balstījās viņu vecāku jaunības stāstos. «Lūdzām vecākiem izstāstīt kādu atgadījumu no viņu dzīves. Man mamma izstāstīja stāstu, kā viņas brālis mācīja viņai braukt ar mopēdu. Tā mana pirmā teātra pieredze bija teātra pulciņā, kur es stāstīju savas mammas stāstu. Iejutos savā mammā viņas četrpadsmit vai piecpadsmit gados. Toreiz viņa salauza roku un raudāja, bet brālis piedraudēja, lai vecākiem nestāstot, kā tas noticis, citādi dabūšot iekšās.» 

Domājot par studiju virzienu, prātā bijušas arī citas alternatīvas. Līdzās aktierstudijām Elizabete stājusies arī starpkultūru sakaru programmā ar spāņu valodas studiju izvēli. Vēl aizvien ir vēlme iemācīties kādu valodu. Taču šaubu par izvēlēto skatuves dzīvi nav, jo «aktiermeistarība un skatuve ir mana vieta, kur dažkārt jūtos drošāk nekā dzīvē: tur ir skaidrs uzdevums, un es sev uz skatuves uzticos vairāk nekā dzīvē».

Latvijas Nacionālajā teātrī līdz šim uz skatuves bijusi izrādēs Bišumāte un vilkacis (rež. Valdis Lūriņš, 2016), Cilvēki, lietas un vietas (rež. Valters Sīlis, 2017) un Sapnis vasaras naktī (rež. Elmārs Seņkovs, 2021). Pašreiz ir redzama izrādē Komūna (rež. Valters Sīlis, 2022) spurainās pusaudzes Freijas lomā, kurā nācies iemācīties… žāvāties. «Šīs izrādes tapšanā pirmo reizi pievērsu uzmanību tam, kā īsti ir žāvāties. Kāda ir elpošana tajā brīdī, kad žāvājamies? Kas notiek ar ķermeni? Jo mana Freija (kā arī ir ierakstīts lugā) ļoti daudz žāvājas. Man ir ļoti strauji jāievelk elpa,» teic Elizabete izrādes Komūna videopieteikumā, demonstrējot žāvāšanās tehniku. 

Taču žāvāšanās nebūt nav vienīgā lieta, ko nācies apgūt, attīstot kādu lomu. «Strādājot pie izrādes αSapiensi Valmierā (rež. Elmārs Seņkovs, esARTE, Valmieras Vasaras teātra festivāls, 2020), mums bija jāvēro mērkaķi. Jāskatās, kādas ir primātu kustības, to reakcijas, jāiemiesojas viņu ķermeņos,» stāsta Elizabete. «Katrā lomā mēģinu atrast balsi: kur ķermeniski cilvēks runā, kā viņš loka vārdus, kā staigā.» Taču cilvēkvērošana lomas vajadzībām nav Elizabetes aizraušanās, viņa izvēlas nevis vērot, bet veidot attiecības ar cilvēkiem, intuitīvi aizņemoties konkrētas prototipos saskatītas vibrācijas.

Žurnāli