Gulbītis – bosiks

Pasakās rakstītu: trausla un slaida kā vijīgs vītola zars. Milzīgām tumšām acīm, no kurām lomās var gan šķilties zibeņi, gan plūst dziļš maigums. Dobelniece Klinta Reinholde, izstudējusi Latvijas Kultūras akadēmijā režisores Māras Ķimeles kursā, kopš 2017. gada ir Valmieras teātra štata aktrise. Ļoti interesanti ir sekot jaunās mākslinieces enerģijai, jo katrā lomā tā pārsteidz ar savu veidu un virzienu. Sarunas laikā apstiprinās skatītāju zālē novērotais: Klintai Reinholdei piemīt interesanta divējādība – reizē rotaļīgs, jauneklīgs vieglums un vērojošs domīgs dziļums. 

Un vēl – Klinta raksta dzeju. Pagaidām sev. Bet kas zina.

Undīne Adamaite. Sēžam kafejnīcā Dailes teātra tuvumā, kur tikko notika viesizrādes režisora Jāņa Znotiņa iestudējumam Mēs, roks, sekss un PSRS. Varbūt sāksim sarunu no jūsu Vizmas lomas šajā izrādē?
Klinta Reinholde. Jā, labi. 

Pa ilgiem laikiem pēc pandēmijas dīkstāves piedzīvoju īsto teātra sajūtu, kad enerģija no skatuves ieveļas zālē un nāk uzlādēta atpakaļ. Kā jūs paši jutāties šajās viesizrādēs?
Mēs jutāmies fantastiski. Mūs uzņēma tik emocionāli! Enerģiju, kuru izlikām izrādē, dabūjām arī atpakaļ. Šī ir enerģiju ļoti atņemoša izrāde gan fiziski, gan emocionāli, jo arī tēma ir ļoti personīga. Skatītāji jau no paša sākuma, kā sāka skanēt Pērkona mūzika, bija stāstam ļoti pieslēgušies. Pēc izrādes bijām pārpildīti. Mēs arī sevi nesaudzējām. Mums bija divas izrādes dienā. Izlikām sevi visu pirmajā izrādē. Pauzītē uzņēmām jaunu enerģiju un tad spēlējām otro izrādi, it kā tā būtu pirmā. 

Vai, spēlējot divreiz dienā, var just publikas atšķirīgo reakciju? 
To var just, vai ir divas vai viena izrāde. Katra izrāde ir citādāka tieši skatītāju dēļ. Ir izrādes, kurās ir ieturētāki, rezervētāki skatītāji, kuri, skanot Pērkona mūzikai, nesāks uzreiz dejot. Viņi atveras pamazām. Tas nenozīmē, ka viņiem neinteresē. Man reizēm bija bažas: kāpēc viņi «nepavelkas» kā citās izrādēs? Pašās izrādes beigās saproti – viņi ir pieslēgušies, bet citādāk. Ir cilvēki, kas vairāk izrāda emocijas, un tādi, kas patur tās iekšā, un tad varbūt nobirst kāda asara. To var just. 

Vai publikas šķietama «nepavilkšanās» jums kā aktrisei nerada vēlēšanos pārspīlēt un pārspēlēt, lai dabūtu skatītāju savā pusē? Vai pastāv šāds kārdinājums?
Ir tāds. Tas nav saistīts ar vēlmi iepatikties, bet gribi, lai tevi sadzird. Tas mazliet ir egoisms, un no tā ir jāmēģina izvairīties. Vienā izrādē sevi pieķēru, ka daru visu kā parasti pēc shēmas. Emocijas katrreiz ir citas, bet shēma ir viena. Nav tā, ka neieliktu pietiekamu enerģiju, viss it kā notiek, bet nav vēlamā rezultāta. Labi, ka ir vecākie kolēģi, kā, piemēram, Skaidrīte Putniņa, ar kuru esmu vienā grimētavā, viņi atgādina par kaut kādām lietām. Arī par dažādo skatītāju. Tas nenozīmē, ka tu dari kaut ko slikti vai nepareizi. Ja dari pēc tīrākās sirdsapziņas un no sirds, tad viss ir kārtībā. Vienkārši vajag uzticēties sastrādātajai shēmai gan matemātiski, gan emocionāli. Iet pa to stīgu. 

Mēs, roks, sekss un PSRS ir jaunu cilvēku skats uz dzīvi padomijā, kur paši, par laimi, ne minūti nav dzīvojuši. Kas jūs pašu aizrāva izrādes tapšanas procesā, ne tikai kā aktrisi, bet arī cilvēku? Vai intervējāt arī vecākus un vecvecākus?
Jā. Biju pārsteigta par to, ka ar savu omīti nebiju par to runājusi. Paldies režisoram Jānim Znotiņam. Varu godīgi pateikt, ka nebija tā, ka Jānis atnāca ar eksemplāru un šo stāstu, un es uzreiz teiktu – jā, gribu par to runāt un man tas ir svarīgi! Pilnīgi ne. Sākumā likās – priekš kam? Man nebija personīgā dzinuļa. Mani interesēja vēsture. Protams, kaut ko zināju, bet nebiju pārāk iedziļinājusies. Tajā momentā man tas nešķita aktuāli. Jānis mūs tajā ievilka, un man tas kļuva ļoti personīgi. Sāka ārkārtīgi interesēt gan mūsu vēsture, gan šī tēma. Tad sākās tas, kas tagad pasaulē notiek, un pielika vēl citu nokrāsu klāt. Protams, tas nebija iemesls, kāpēc mēs taisījām šo izrādi. Ieslēdzās atmiņa, kas mūsos visos ir iekšā. Tā ir gēnos. Runāju ar omi, mammu un tēti. Arī pēc izrādes, kad viņi bija noskatījušies, turpinājām runāt. Tētis un mamma vēl vairāk sāka stāstīt par savu bērnību, kā bija, un izteica arī šaubas – hm, diez vai tā bija. (Smejas.)

Ieslēdzās atmiņa, kas mūsos visos ir iekšā. Tā ir gēnos

Izskatījās, ka jūs esat ļoti pieslēgušies un tiešām personīgā līmenī saprotat un izjūtat pašu nepiedzīvoto. 
Jā, tas ir ļoti interesanti. Mēs neesam dzīvojuši tajā laikā, bet man bija sajūta, ka es pilnībā visu saprotu. 

Jūs lieliski nospēlējāt tā laika garu, kad cilvēkiem tika salauztas dzīves pat bez izsūtīšanas, uz līdzenas vietas, un bieži to cits citam nodarīja tuvākie cilvēki. Vai jūs varējāt saprast to, kā cilvēkos ienāk bailes, kas liek nodot tuvākos draugus? Kā, jūsuprāt, bailes izpaužas šodien? 
Nu jā, tās ir bailes par to, kādas būs sekas pēc sava viedokļa izteikšanas. Kad jānodod kāds, tas cilvēks ir ļoti stulbā situācijā – ir jāizvēlas, ko tu tagad darīsi. Neviens no mūsu varoņiem izrādē nav melns vai balts, vai vienkārši slikts. Viņi vienkārši nonāk tādās situācijās, kurās viņi izdara, kā kādam var šķist, nepareizu soli. Bet, kad tu padomā, kā pats rīkotos tādā situācijā, ja tev būtu jāizvēlas... Kā puisis, kurš negribēja nodot savu draugu un nodeva kādu citu, – viņš jau arī nezināja, kādas būs tālākās sekas. Viņam likās, ka viņš izdarīja kaut ko labu. Cilvēks nonāk neapskaužamā situācijā, kad ir jāveic izvēle. 

Ekspresintervijā pirms izrādes ar kolēģiem runājāt par to, ka katra paaudze uzaug ar savām izlaušanās grūtībām. Izrādes laikā visi varoņi nemitīgi izsit pa stikliņam sarkanajā lozungu režģī. Vai jums arī ir bijušas kādas dusmas uz sabiedrību, kas kaut kādā veidā apspiež vai traucē? 
Nē, neko tādu īsti neatceros. Man bija citādāk. Man bija izlaušanās sevī. Augu ļoti kārtīgā ģimenē. Vienmēr esmu bijusi teicamniece. Man bija stingri vecāki, kas, protams, ir ļoti labi. Mana izlaušanās bija līdzīga kā Vizmai – atrast savu vietu pasaulē neatkarīgi no tā, ko domā vecāki vai vecvecāki. Nav pat svarīgi, kādas tēmas valda ģimenē un pasaulē. Kāds ir tavs pašas viedoklis? Tieši sevis atrašana. Neatceros konkrētas lietas, pret ko es būtu cīnījusies. 

Vai jums patīk Pērkona mūzika arī ārpus šīs izrādes? 
Ļoti. Esmu ļoti priecīga, ka šajā procesā mums nācās it kā piespiedu kārtā klausīties Pērkona mūziku.