Reinis Boters: «Tas, ko darām «KVADRIFRONĀ», – taisām to, kas mums patīk, ar cilvēkiem, kas mums patīk.» Kadrs no Signes Birkovas filmas «Uguns aplis». Foto – Agnese Zeltiņa

Sociāli sasāpējušais

Raimonda Ķirķa saruna ar aktieri un režisoru Reini Boteru

Ar Reini mums kopīga ir viena izrāde, pusmāsas sunenes, kā arī iecere mūzikas teātra izrādei par prostatas vēzi. Nosacīti arī paaudze, iespējams, pasaules redzējums un citas būšanas, ko mēdz dēvēt par kopsaucējiem cilvēkiem, kuri gluži vienkārši laikā un telpā atrodas tuvi. Un tomēr ar Reini līdz šim ir sanācis salīdzinoši maz parunāt par to, kas viņu interesē teātrī, ko tajā risināt un kāpēc.

Raimonds. Reini, pastāsti, kas tev traucē teātrī taisīt to, ko tu gribētu taisīt? Tā riktīgi. Un vai vispār kaut kas tāds ir?

Reinis. Nekas. Skaidrs, ka ir kaut kādi finansiāli apsvērumi. No Kultūrkapitāla fonda puses man vienmēr ir dota iespēja izdarīt vismaz daļu no tā, ko esmu gribējis izdarīt. Līdz ar to esmu pateicīgs un tas man vieš prieku. Tur jau sēž mūsu nozares profesionāļi, līdz ar to ir patīkami, ka viņi uzskata par svarīgu un vērtīgu to, ko daru. Bet man laikam nav nekā tāda, kas mani tiešām kaut kā aizkavētu, ka būtu tāds koncepts, ko nevarētu īstenot. Es jau neaizraujos ar milzīgiem apjomiem. Vismaz pagaidām.

Raimonds. Bet neaizraujies tāpēc, ka tev KVADRIFRONĀ tīri nav tādas iespējas, vai arī tu nemaz negribētu taisīt lielās formas?

Reinis. Nav bijušas tādas ambīcijas. Skaidrs, ka bieži vien jau tiek domāts arī par KVADRIFRONA resursiem, bet tajā pašā laikā mēs ar tevi šobrīd gribam uztaisīt projektu, kas kāpj ārā no tā rāmja. Bet tev ir kaut kas tāds, kas tev traucē?

Raimonds. Tu par kuru jomu jautā?

Reinis. Vispār kaut kādās mākslinieciskajās vēlmēs, vienalga, kurā jomā. Tu uzdevi šādu jautājumu, es domāju – tam ir kaut kādas saknes. Tu man uzdevi šādu jautājumu, jo pats esi par to domājis?

Raimonds. Piemēram, rakstīt dzeju, kas vēlāk potenciāli iznāktu kā mana otrā grāmata, šobrīd kavē dažādi citi darbi, kas man arī vienlīdz labi patīk. Līdz ar to es apdalu lietas, kuras gribu darīt, ar citām lietām, kuras arī labprāt daru.

Reinis. Ja tev būtu visa pasaules nauda, tad tikai rakstītu to, ko tu gribi?

Raimonds. Jā.

Reinis. Tiešām?

Raimonds. Ne katru dienu visu gadu, bet krietni, krietni vairāk. Varētu vairāk izvēlēties, kam piekrist un kam ne.

Reinis. Nu jā, piemēram, runājot par aktiera darbu, man ir ļoti paveicies ar manu līgavu (Elīna Vaska – red.), jo viņa šajā jomā ir kategoriska. Tajā, ka nav īsti godīgi piedalīties projektā vai mākslas darba tapšanā, kuram tu pats netici. Vai filmēties pie, teiksim, Ēķa, kura filmas vispār neuzskati par kaut ko, kas šo pasauli bagātina. 

Raimonds. Nu jā, bet šādas filmas ir populāras, cilvēki tās noskatās, un tu iegūsti atpazīstamību, viņās nofilmējoties, un tev paveras, iespējams, kādas jaunas iespējas, ne? 

Reinis. Kaut kad Kristai Burānei, kuru uzskatu par autoritāti, viņa bija arī mana diplomdarba vadītāja, teicu, ka man piedāvāja piedalīties kaut kādā televīzijas šovā un es nevaru saprast, ko darīt un vai to vajag darīt. Un viņa man pajautāja: «Bet vai tev to vajag?» Es pēdējā laikā arī tieši par šo domāju, jo esmu izvairījies visu laiku būt tādos projektos, kam neticu, bet darītu to naudas dēļ. Mēs ar Elīnu esam par to runājuši, ka var jau iztikt bez tās naudas, ka nevajag darīt lietas, par kurām pēc tam tev ir kauns. Ir atšķirība, vai tu tai lietai tiešām tici. Citādi ir, ja pirms izrādes tapšanas tev liekas, ka tur viss būs nenormāli kruti un tev to ļoti gribas darīt, bet tad procesā viss mainās, kā mēdz gadīties, un beigās tev varbūt tiešām ir kauns. Vai procesa vidū pasaki: nē, es te nebūšu. Un to nē, manuprāt, ir svarīgi pateikt. Bet skaidrs, ka tai pašā laikā, kad tās naudas nav tik daudz, tu sāc pārcilāt savas izvēles. Tas tā – neviennozīmīgi. Tajā pašā laikā nav jau arī tā, ka maniem kolēģiem, kuri, piemēram, ir filmējušies šādos seriālos, visi saka: «Nē, tu taču biji Ugunsgrēkā, man tevi nevajag.» Tā jau arī nav, līdz ar to man šķiet, tā ir tāda sirdsapziņas lieta vairāk. Tev bieži sanāk darīt lietas, kurām tu netici?

Raimonds. Manā gadījumā runa vairāk ir par to, kam vairāk varu atvēlēt laiku. Kam es saskatu augstāku jēgu un kvalitāti nekā citam darbam, kuram arī tikpat labi varētu pievērsties un kas man šķiet saistošs, bet varbūt nav tik izšķiroši svarīgs.

Žurnāli