Nastavševs piestāj Hanzas peronā

Stilīgā, no Rīgas preču stacijas pārbūvētā kultūras un izklaides telpa kopš pagājušā gada vērusi durvis gan koncertiem, gan banketiem. Ja var ticēt interneta resursiem, Rīgā tā ir viena no pirmajām lielākajām kultūrvietām, kas izveidota tikai par privātiem līdzekļiem. Droši vien nav pārāk gaumīgi pieminēt, ka tie, proti, līdzekļi, nākuši no kompromitējošos darījumos iejauktās un tagad jau likvidējamās ABLV bankas. Hanzas peronu, cerams, neviens likvidēt netaisās, vēl jo vairāk tāpēc, ka pasākumi tajā ieplānoti krietnu laiku uz priekšu.

Trīs lietas labas lietas

Tuvojoties vasaras izskaņai, Hanzas peronā piestāja Vladislavs Nastavševs ar Čehova Trīs māsu iestudējumu. Šī vieta ļoti labi piestāv Čehova lugai, kurā garlaicīgai provinces dzīvei nolemtās armijas virsnieka Prozorova meitas par to vien runā, ka jābrauc uz Maskavu. Reāli gan vilciens nekursē ne māsu dzīvē, ne Hanzas peronā.

Cilvēkam visu laiku jābūt modram, jāmobilizē visi uztveres mehānismi, lai kaut vai tikai apjaustu notiekošā nozīmi

Čehova luga Nastavševu fascinē tik ļoti, ka īsā periodā režisors pie tās atgriežas jau trešo reizi. Pēc detaļās un savrupos tēlos drūpošā uzveduma Nacionālajā teātrī (2017) Trīs māsas Nastavševa režijā tiek iekļautas arī Kauņas drāmas teātra repertuārā (2018), bet līdz pirmizrādei, šķiet, tā arī nenonāk. Vismaz teātra mājas lapa par to klusē. 2020. gada vasarā, kad pandēmijas laika ierobežojumi kļūst vaļīgāki, režisors atkal ķeras pie Trim māsām. Kāpēc gan ne? Trīs lietas labas lietas, turklāt Nastavševs, jādomā, vēlējies beidzot nonākt pie rezultāta, kas būtu apzīmējams ar vārdu «veiksme», ja ar to saprotam publikas atsaucību un/vai pozitīvus vērtējumus presē. 

Saklausīt tekstu 

 Trīs māsas līdzīgi kā citas Čehova lugas klāj biezs interpretāciju un teatrālo risinājumu slānis. Gan sajūsma un cieņa, gan sapratne un līdzjūtība, gan neticība un ironija ir pavadījusi māsu sapņus par atgriešanos tur, kur atgriešanās vairs nav iespējama, proti, tajā laimīgajā apziņas stāvoklī, kas lugā tiek saukts par Maskavu. Arī veids, kādā par šiem sapņiem ticis vēstīts, variējas no daiļi izrunātu vārdu arabeskām (kā Vladimira Ņemiroviča-Dančenko izrādes (1940) atjaunojumā Maskavas Dailes teātrī, kas nofilmēts 1984. gadā) līdz nervozām kurlmēmo valodas žestu zīmēm Timofeja Kuļabina iestudējumā Novosibirskas teātrī Krasnij fakel (2015). 

Šādā kontekstā nepārsteidz, ka intervijā Undīnei Adamaitei (Diena, 22.08.) Nastavševs, raksturojot savu mērķi, lieto formulu «saklausīt tekstu». (Iespējams, tas pats bija padomā arī Andrejam Žagaram, kad viņš, uzjautāts par savu izvēli iestudēt Dailes teātrī Trīs māsas (2016), mulsinoši pieticīgi pauda, ka nolūks bijis tik vien kā iepazīstināt skatītājus ar Čehova lugu.) Nastavševs lugas tekstu sakās neesam īsinājis. Un sakās esam izturējies labticīgi pret to, ko Čehova varoņi runā. Kāpēc gan apšaubīt viņu nodomus? Kāpēc neticēt viņu apjukumam un neziņai? Pret savējo taču mēs izturamies visaugstākajā pakāpē nopietni.