Trīs izrāžu sākumi

Savā darbā es par galveno uzdevumu uzskatu radīt ideju un pēc tam tai sekot. Apzināties, kas ir mainīgie un nemainīgie lielumi, kuros virzienos ideja ir jāattīsta un kuros virzienos, kaut ko mainot, sāks brukt tās pamati un izrādi uzbūvēt vairs nebūs iespējams. Visu trīs darbu idejas ir palikušas atmiņā ar to, ka tiem jau idejas dzimšanas brīdī iespējams ieraudzīt diezgan skaidri to, kādai ir jābūt izrādei, kuru mēs gatavojam. Un tālākais process ir atrast veidu, kā konkrēto ideju piepildīt. Un katras idejas realizācijas process ir bijis gana atšķirīgs.

Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris

Šā darba inscenēšana ir bijis man līdz tam brīdim viens no tehniski sarežģītākiem posmiem, kur bija diezgan maz improvizācijas iespēju, bet vienkārši bija jārealizē viss, kas bija iepriekš uzrakstīts un izplānots. Pie sevis tajā laikā skaitīju mantru – «es kalpoju idejai, es kalpoju idejai, es kalpoju idejai». Vispirms ir idejas izklāsts, ko esmu rakstījis gandrīz divus gadus pirms pirmizrādes, pēc tam – komentāri par to, kā šī ideja attīstījās.

Idejas apraksts

2017. gada janvāris
Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris

Izrāde trīs daļās vidusskolas klašu audzēkņiem

Projekta apraksts

Izrādes uzdevums ir mēģināt rast veidu, kā atgriezties laikā un iejusties to Latvijas teritorijā dzīvojošo cilvēku ādā, kuri klātienē piedzīvoja neatkarīgas Latvijas Republikas pasludināšanu. Šo notikumu piedzīvoja gan cilvēki, kuri bija tieši iesaistīti Latvijas Republikas izveidē, gan cilvēki, kuri bija liecinieki šim svarīgajam notikumam. Un izrādes skatītājam būs iespēja pietuvoties sajūtām, kādas bija cilvēkiem, kuriem bija drosme ko tādu paveikt vai vienkārši būt tajā brīdī notikuma vietā.

Izrāde paredzēta vidusskolas vecuma jauniešiem. Tā tiks veidota trīs daļās, izmantojot dažādas tehnikas, lai rosinātu iztēloties, kā bija dzīvot laikā pirms simt gadiem, kad Latvija kļuva par neatkarīgu valsti, bet izrādes gala uzdevums ir aicināt domāt par to virzienu, kādā mūsu valsts varētu doties nākamajos simt gados, un to, ka nākotne ir tieši jauniešu rokās. Pirms simt gadiem šiem cilvēkiem bija uzņēmība un enerģija, un viņi spēja panākt, ka šķietami neiespējamais kļūst iespējams, un tagadnē tieši šo jauniešu idejas par Latviju būs tā nākotne, ko mēs piedzīvosim. Viss ir atkarīgs tikai no tā, kurš būs gatavs uzņemties iniciatīvu. 

Izrāde tiks veidota kā ilglaicīga pieredze, lai veicinātu iztēli un interesi par šiem Latvijai svarīgajiem notikumiem.

Pirmā daļa tiks veidota kā radioteātris ar vizuālu palīginformāciju, kuru būs iespējams klausīties un skatīties savā klasē visās Latvijas skolās, kas būs ieinteresētas šai projektā. Tas būs audio fails, kuru papildinās vēsturiski fotoattēli. Šī audio «izrāde» portretēs cilvēkus, kuri pirms 100 gadiem bija skatītāju zālē. Tie ir cilvēki, kuri nav iegājuši vēsturē, bet tie, iespējams, varēja būt kādi tāli radinieki vai pat vecvecvecvecāki kādam no klasē sēdošajiem. Radioteātra izrāde pētīs to, kādi bija šie cilvēki, kāda varēja būt viņu ikdiena un kādi apstākļi viņiem ļāva būt starp skatītājiem. Tāpat šī daļa pievērsīsies tam, kādas idejas par savas tautas, savas zemes nākotni bija dažādiem cilvēkiem. Kam bija iespēja par šiem jautājumiem domāt, un kas bija citi jautājumi, kuri daudz vairāk nodarbināja tā laika cilvēku prātus. Šī daļa notiks kādas mācību stundas laikā katrai klasei atsevišķi. Klasē ir nepieciešams projektors, ekrāns un skaņu aparatūra.

Otrā daļa sastāvēs no dažiem jautājumiem, uz kuriem mēs vēlētos iegūt atbildes rakstiskā veidā. Un jautājumi būs saistīti gan ar iztēles rosināšanu par laiku pirms simt gadiem, gan par to, kādu valsti viņi iztēlojas pēc simt gadiem. Kādā valstī viņi vēlētos dzīvot? Kas viņiem ir svarīgi, lai viņiem šī valsts būtu vajadzīga? Un kuri ir gatavi uzņemties atbildību par šīs valsts nākotni, lai arī kādu viņi to iztēlojas.

Trešā, noslēdzošā daļa risinās Latvijas Nacionālajā teātrī, kuru apmeklē vidusskolēni, kuri ir piedalījušies abās iepriekšējās daļās. Viņi ierodas teātrī un, tiklīdz tiek atvērtas durvis, nonāk simt gadu tālā pagātnē. Viss teātris ir atgriezies laikā, kad notika šis vēsturiskais brīdis. Skatuve ir iekārtota tā, kā 1918. gada 18. novembrī. Cilvēki, kas palīdz nokļūt skatītājiem skatītāju zālē, ir apģērbos, kādos Rīgā ģērbās pirms simts gadiem. Brīdī, kad ierodas «skatītāji», valsts dibināšanas ceremonija jau rit pilnā sparā. Izrādē piedalās Nacionālā teātra aktieri, kuri iejūtas valsts dibinātāju lomās. Skatuves norises ir balstītas šā notikuma protokolos. Tā ir iespēja dzirdēt, kādas ir bijušas versijas par Latviju kā valsti un kādu nākotni viņi iztēlojās savai valstij. Uz skatuves notiek cik vien iespējams precīza šī notikuma atdzīvināšana. Skatītājam ir iespēja visu redzēt un piedzīvot, bet skatītājiem ir arī iespēja uzlikt audio austiņas un dzirdēt stāstu par šiem cilvēkiem, kas ir uz skatuves. Par to ceļu, kādu viņi ir gājuši, lai būtu uz šīs skatuves. Katram ir savs sarežģīts ceļš līdz Latvijas Republikas pasludināšanas brīdim un savs ceļš pēc šī brīža. Ne viss šo cilvēku stāstos iederētos skaistā varoņeposā, tomēr ir kaut kas kopīgs visiem cilvēkiem uz skatuves. Viņi bija pietiekoši drosmīgi, lai piedalītos šajā notikumā. Viņos netrūka spējas ļauties zināmai avantūrai. Viņiem bija pietiekoši daudz pašapziņas, lai izlemtu, ka tieši viņi būs tie, kas Latvijas valsti dibinās, un ka viņi negaidīs uz kādu citu, kas to varētu izdarīt viņu vietā. 

Brīdī, kad ceremonija būs beigusies, šīs vēsturiskās figūras pievērsīsies skatītāju zālei, kurā vairs nav viņu laikabiedri, bet gan jaunieši 2018. gadā. Šie tēli no vēstures vairs nespēj tik ļoti ietekmēt nākotni, bet to var izdarīt jaunieši šajā zālē. Un, izmantojot skolēnu iepriekš rakstīto izrādes 2. daļā, tiek veidota saruna par Latvijas nākotni, kādu viņi to iztēlojas. Mēģināsim atklāt, vai šajā zālē ir cilvēki, kuri būtu gatavi uzņemties līdzīgu atbildību, jo viņu vietā neviens cits to neizdarīs.

Iespējams, idejas, ko jaunieši piedāvās, būs ļoti dažādas un krasi pretējas. Kādā no izrādēm, iespējams, atklāsies ļoti vienota vīzija par mūsu valsts nākotni. Bet mūsu Latvijas Republikas nākotne būs tas, kas šajos strīdos un diskusijās dzims. To paredzēt nav mūsu spēkos, bet rosināt apziņu, cik ļoti svarīga ir piedalīšanās savas valsts tapšanā un veidošanā, gan ir šīs izrādes uzdevums.

Komentārs 2022

Idejas sākums ir Nacionālā teātra direktora Ojāra Rubeņa aicinājumā radīt darbu jauniešiem, kas būtu veltīts Latvijas valsts dibināšanai Nacionālajā teātrī. Pirmā doma, kas jau sarunas laikā radās, bija tāda, ka vēlos radīt nevis vienkārši izrādi par šo notikumu, bet piedzīvojumu, kurā skatītājam būtu noteikta loma. Man šķiet, ka jau no paša sākuma man bija skaidrs, ka vēlos izmantot austiņas, bet izrādes apmeklētājiem sākotnēji es vēlējos dot aktīvāku lomu. Radās ideja, ka viņi varētu klīst pa teātra telpām, katram no viņiem būtu jāuzņemas kāda no valsts dibinātāju lomām. Tad viņi nonāktu uz skatuves, kur viņi dibinātu Latvijas valsti, un kādā brīdī parādītos aktieri kā spoki, kuri tēlotu vēsturiskos tēlus un jautātu jauniešiem par nākotni. Vēl ideja nebija gluži gatava, kad tapa skaidrs: ja darbs tiktu realizēts šādā veidā, tad nedēļā no Lāčplēša dienas līdz Neatkarības pasludināšanas dienai darbu redzētu pavisam neliels apmeklētāju skaits, bet vēlme bija radīt kaut ko tādu, ko būtu iespēja redzēt gana plašam skatītāju lokam.

Un tad radās vienīgais loģiskais risinājums, ka šajā darbā skatītājiem tiks dota neatkarības pasludināšanas ceremonijas skatītāju loma. Bija skaidrs, ka šāds skatuves darbs ir kā muzejs, kurš būtu daudz interesantāks, ja tam būtu gids, kurš iedotu kontekstu runātajiem vārdiem un personām, kas atradās uz skatuves.

Jau no paša pirmā mirkļa bija skaidrs, ka vēlos strādāt kopā ar Kārli Krūmiņu, jo viņš bija autors un Andrieva Niedras lomas izpildītājs Dirty Deal Teatro izrādē Andrievs Niedra, kas jau vēstīja par 1919. gada notikumiem, kuros tika izlemts tālākais Latvijas liktenis. Un šķita, ka šajā darbā mēs varētu turpināt iesākto stāstu.

Pirmā daļa kļuva par audio darbu, taču Kārlim šajā daļā bija svarīgāk izveidot attiecības ar skatītājiem, kuri dosies uz izrādi par valsts dibināšanu. Viņš šīs daļas tekstā mēģināja atbildēt uz jautājumu, kāpēc mēs dotos atpakaļ laikā, lai nokļūtu Latvijas valsts dibināšanā. Tas, ka šī sadaļa atšķīrās no sākotnējās ieceres, man neradīja lielas problēmas, jo šajā sadaļā tika pieteiktas vairākas tēmas, kas pēc tam tika tālāk risinātas izrādes sadaļā, kura risinājās Nacionālajā teātrī. Tā bija saruna par to, kāda veida varas formas izpaužas konkrētajā klasē un kādas ir mūsu attiecības ar vecākiem. Šie jautājumi paralēli tika risināti gan privātā, gan valstiskā līmenī. Valsts dibināšana savā ziņā ir lielas ģimenes dibināšana, un tad var rasties jautājumi par to, kādi tieši ir pamati, uz kuriem ir dibināta mūsu lielā ģimene. Un vēl šajā daļā Kārlis pieteica dažus zinātniskās fantastikas elementus, kas nepieciešami darbā par ceļošanu laikā.

Otrā daļa jau sākotnējā idejas pieteikumā nav gana konkrēta, un šos jautājumus retoriskā formā mēs uzdevām gan pirmajā, gan noslēdzošajā daļā. Un mēs atradām citu interaktivitātes formu, līdz ar to šī loģistiski ļoti sarežģītā daļa izpalika.

Trešās daļas lielākā atšķirība no sākotnējās ieceres ir balsu skaits austiņās. Kādā sarunā ar Kārli radās loģisks jautājums: «Kas ir šī viena autoritatīvā balss, kas komentēs Latvijas valsts dibināšanas ceremoniju?» Un mēs nevarējām rast atbildi. Bet radās risinājums, ka tām ir jābūt vairākām balsīm un skatītājam ir jādod plašākas izvēles iespējas, kādā ietvarā viņš vēlas to piedzīvot. Gandrīz tai pašā brīdī radās arī atšķirīgie skatījumi uz šo notikumu. Tie nebija īpaši jāizdomā. Tie bija mums visapkārt laikā pirms Latvijas valsts simtgades. Viena balss vēstītu par to cilvēku, kuri bija uz skatuves, likteņiem, kā viņu dzīves līdz šim un pēc šī brīža samērojās ar viņu dalību valsts dibināšanā. Otra balss uzdeva jautājumus par to, ko nozīmē dzīvot nacionālā valstī. Trešā balss runāja par to, ko vispār nozīmē valsts, un ceturtajai balsij šis notikums bija vienkārši viena liela ballīte. Lai arī katram kanālam bija gana atšķirīgs raksturs, mēs piedomājām, lai katrā kanālā, arī izteikti izklaidējošajā versijā, būtu gana daudz mums interesantas vēsturiskas informācijas. Un savā ziņā radīt skatītājos pārbagātības sajūtu, ka visu izrādi vienā reizē nav iespējams piedzīvot un pašam ir jāizdara izvēles, kādu izrādi katrs konkrētais skatītājs vēlas piedzīvot.

Man par lielu prieku bija arī skatītāji, kuri izvēlējās novilkt austiņas un skatīties un klausīties tikai to, kas notika uz skatuves. Arī šī bija pareizā izvēle, piedzīvot šo notikumu tik tuvu vēsturiskajai patiesībai, cik tas ir mūsu spēkos.

Ceremonijas beigās vēsturiskās figūras pievērsās skatītāju zālei un tad pameta skatuvi. Savukārt Arturs Krūzkops – tēls audioierakstā, kurš iesāka un noslēdza izrādi, – nofotografēja nevis valsts proklamēšanas dalībniekus, bet skatītājus. Debates par nākotni, attīstot ideju, nešķita nepieciešamas. Bet noslēguma domu, ka par nākamajiem Latvijas simt gadiem esam atbildīgi tieši mēs un jaunieši zālē, šķiet, mēs tik un tā nodevām. Tie cilvēki, kuri dibināja Latvijas valsti, bija vienkārši cilvēki, kuriem bija gan savas stiprās puses, gan vājības, un mēs, kuri ne ar ko daudz no viņiem neatšķiramies ar savām darbībām vai bezdarbību, ietekmēsim gan savu, gan nākamo paaudžu nākotni.

Pirmizrāde izrādei Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris notika 2018. gada 12. novembrī

Pēc grāmatas motīviem 

Lasot tagad idejas aprakstu, man pašam bija pārsteigums, cik maz atkāpju no sākotnējās ieceres bija izrādē, kas nonāca līdz skatītājiem. Šim darbam ir bijis viens no īsākajiem laika posmiem no ieceres rašanās līdz darba realizācijai, kas parasti ir bīstami, bet ne šajā reizē.

Idejas apraksts

2018. gada 20. septembris 

Francs un citi draugi

Dramaturģijas vīzija

Izrāde sākas ar jaunu mācību gadu Rīgas skolā. Ir 2001. gads, un klasei uz gadu ir pievienojies skolnieks no Vācijas. Viņa vārds ir Jonatans. Viņš mēneša laikā iemācās latviešu valodu. Pēc tam no krievu valodas stundām, kuras notiek divreiz nedēļā, viņš iemācās krievu valodu. Viņš māk lieliski spēlēt klavieres, bet tas viņu vairs neinteresē. Viņš pēc smaržas spēj atšķirt divsimt siera šķirņu, un viņam nav saprotams, kā Latvijā nevienu nešausmina tas, ka siers tiek ietīts polietilēnā. Viņš ir izlasījis visus Kafkas, Prusta, Džoisa un Muzīla darbus. Mācību gada laikā viņš ir nolēmis atgriezties pie Nīčes pārlasīšanas. Un nav neviena algebras un ģeometrijas uzdevuma, kas viņam sagādātu jelkādas grūtības. 

Un šāds pavisam atšķirīgs cilvēks nonāk tavā klasē. Sākumā, protams, tāds cilvēks izraisa bailes, un nav ne mazākās vēlmes šādu dīvaini laist sev tuvumā. Taču, laikam ejot, pirmās bailes pāriet. Un sākas iepazīšanās process diviem ļoti atšķirīgiem cilvēkiem, kas pāraug draudzībā, kurai ir lemts beigties dažas nedēļas pēc mācību gada beigām. Taču šajā īsajā laikā ir patiesa vēlme iepazīties. Un to ir iespējams izdarīt caur sarunām un grāmatām, kuras viens ir izlasījis, bet otrs mēģina apgūt īsā laikā vismaz kaut kādus vācu literatūras pamatus, lai būtu iespējams par šiem darbiem runāt. Viens no viņiem saprot, ka grib kļūt par filmu scenāristu, bet otrs, lasot Nīči, iegūst atziņu, ka māksla ir bezjēdzīga un vienīgais radošais darbs, kam ir jēga, ir matemātika.

Pēc 17 gadiem, lasot Tomasa Bernharda romānu Zaudētājs, kurš ir uzrakstīts kā viena cilvēka monologs par to, kā viņš ar savu draugu sāka studēt klavierspēli Zalcburgas Mocarteumā, taču trešais viņu kursabiedrs bija Glens Gūlds, un, dzirdot, kā viņš izpilda Goldberga variācijas, jebkādi mēģinājumi pašiem attīstīt savus klavierspēles talantus kļuva absolūti bezjēdzīgi. Tas ir romāns par draudzību, kas ir vienlaikus ļoti tuva un iznīcinoša. Un, lasot šo darbu, lasītais pēkšņi tik tieši ir sasaistās ar paša pieredzēto. Un rodas vēlme atgriezties šajā laikā, kas ir bijis tik nozīmīgs. Rodas vēlme par šo laiku izveidot izrādi, kas būtu labs iemesls, lai satiktu cilvēku, kurš bija ļoti nozīmīgs draugs pirms gana ilga laika.

Darbs sastāvētu no vairākām sadaļām, kas caurvīs darbu. Viena daļa ir divu jauniešu attiecības, kas pakāpeniski no savstarpējas neizpratnes izveidojas par draudzību, kurā viens otram var pa īstam uzticēties. Šīs dramatiskās ainas caurvij fragmenti no vācu literatūras, kas šajā laikā tiek apgūta, un iztēles ainas, kuras rada Kafkas stāsti vai Gētes Fausts un ir tikpat nozīmīgas kā realitāte, kurā tiek dzīvots. Un trešā daļa ir satikšanās 2018. gadā ar Bonnas Universitātes matemātikas doktoru, mēģinot saprast, vai atmiņas no šā laika nav kļuvušas par tādu pašu fikciju kā darbi, kuri tika lasīti. Un kas ir tā tagadne, ar kuru mēs dzīvojam.

Režijas vīzija

Izrāde ir par draudzību un mīlestību, kas slēpjas aiz vārda «draudzība». Draudzība, kā jebkuras attiecības starp diviem cilvēkiem, var būt ļoti kaislīga. Tajā var būt ilgošanās vienam pēc otra. Tā var būt pieķeršanās un mēģinājumi saprast vienam par otru kaut ko vairāk, kas tā arī nekad neizdodas.

Divi aktieri izspēlē šīs attiecības, kuras dažbrīd atgādina divu jauniešu iemīlēšanos, bet faktiski ir vien pļāpāšana padsmitgadnieku līmenī par literatūru, mūziku, mākslu, savu ģimeni un, protams, par tiem vienaudžiem, ar kuriem jābūt kopā katru dienu. Cik godīgas ir šīs attiecības? Uz to ir grūti atbildēt, jo viens var stāstīt par sevi, ko vien vēlas, un visi viņam ticēs, jo nav iespējams pārbaudīt visu apgalvojumu patiesumu. Iebraucot citā valstī un ienākot šajā šaurajā pusaudžu sabiedrībā, ir iespēja kļūt par Gogoļa Hļestakovam līdzīgu tēlu, kuram visi uztic savus noslēpumus, jo nav nekādu seku tam, ka viņš tos zinās. Un iemantotā uzticība ļauj par sevi izdomāt arvien fantastiskākus stāstus. Bet otram varonim šis cilvēks ir kā logs uz cita veida pasauli un zināšanām, kuras būtu vēlme tā vienkārši nozagt, kas, protams, neizdodas.

Paralēli šim stāstam ir literāru darbu fragmentu dramatizācija. Šie darbi kļūst par daļu no komunikācijas, bet šī komunikācija jau ir daudz tēlaināka, tiek izteikts tas, kas notiek, daudz bagātākā un tēlainākā formā, tas, ko, vienkārši runājot, nekad nebūtu iespējams izrunāt. Tieši šī ir zona, kurā cilvēku dzīvē ienāk tēli ārpus realitātes. Caur literāriem darbiem ir mēģinājums notvert, noformulēt to, kas tiek piedzīvots. Izrādē abas realitātes viena otrā pārplūst, bet pa ceļam tiek mēģināts noformulēt to, ko iesākt ar dzīvi, kas tiek dzīvota.

Izrādi veidojot, tiks meklēts, kā reālistiskā spēles manierē izstāstīts stāsts par divu jauniešu attiecībām saplūst ar tajā laikā lasītā pieredzi, kurā ne viss tajā brīdī ir saprotams. Bet tiek meklēta kāda atklāsme, kas saliktu visu pa punktiem un savā kārtībā.

Mākslas darbu iepazīšanas pieredze 15 un 16 gadu vecumā bieži rada tādas sajūtas, kādas mākslas darbi vairs spēs radīt tikai retu reizi, jo šīs sajūtas ir unikālas tam vecumam. Tieši mākslas darbu hipnotisko iespaidu izrādē gribas notvert. Paralēli mākslas atklāšanas procesam, cilvēks, kas tev paver skatu tālāk par viegli pieejamo popkultūru, vairs nespēj rast šajos darbos nekādu jēgu. Izrādē valodai būs liela nozīme, kurā pakāpeniski no gana ierobežotām valodas iespējām tiek rasts veids, kā saprasties. Un tas, kā mainās valodas izpausmes izrādes gaitā, būs veids, kas ļaus pakāpeniski izsekot abu attiecībām.

Komentārs 2022

Nosaukums gan tika mainīts.

Šīs izrādes idejas rašanos gan es atceros kā ļoti īpašu mirkli. 

Jau kādu brīdi es biju nodarbināts ar vēlmi radīt tādu romāna adaptāciju, kur uz skatuves nenotiktu vis grāmatas dramatizējums, bet tiktu veidotas cita veida attiecības ar tekstu. Tas tiktu komentēts, teksta raisītās asociācijas būtu tikpat svarīgs dramaturģiskais materiāls, cik pats romāna teksts. Taču ar vēlmi veidot noteiktas formas izrādi man bija par maz, bet līdz idejai par kādu konkrētu darbu man bija jāpagaida. Līdz, braucot autobusā uz mājām no izrādes Liepāja – Latvijas galvaspilsēta mēģinājuma, man radās šī ideja. Es biju pavisam nesen izlasījis Tomasa Bernharda romānu Malkas cirtēji, kas mani bija ļoti aizrāvis gan ar to, kā bija veidots teksts, gan arī ar to, ka tas lielā mērā ir veltīts teātra mākslai. Un, braucot autobusā, es sāku lasīt viņa romānu Zaudētājs. Darbs ir veltīts mūzikai, un viss romāns ir viena cilvēka iekšējais monologs, veltīts zaudētiem draugiem un zaudētajai pianista karjerai, kurai zuda jēga, izdzirdot sava drauga Glena Gūlda izcilo klavierspēli. Tekstam, kurā netrūkst atkārtojumu, ir izteikti hipnotisks raksturs, un šis darbs radīja sava veida transa stāvokli, kurā pēkšņi pieslēdzies savām jau gana senām atmiņām, un tās atmostas visnotaļ detalizētā formā. Un man bija stāsts, kurš nebūtu radies, nelasot šo grāmatu, un radās ideja abu stāstu sabalsošanos nodot skatītājiem.

Izstāstīju ideju Annai [Sīlei], un viņa šajā idejā sadzirdēja sev kaut ko svarīgu, un gandrīz vai tajā pašā brīdī sākām strādāt pie darba realizācijas.

Viens no pārsteidzošākajiem brīžiem šai darbā saistās ar ainu, kad pie galvenā varoņa ierodas Francs Kafka. Šīs ainas, tāpat kā visu citu ainu, teksts tapa mēģinājumu laikā, un mēs izmantojām Kafkas dienasgrāmatas tekstus. Tikai vēlāk sapratām, ka šajā ainā viss ir darīts pareizi, jo arī tajā mēs turējāmies pie pamattēmas. Un tas, ka rakstnieku Maksu Brodu mēs atceramies tāpēc, ka viņš neizpildīja Kafkas pirmsnāves vēlēšanos – iznīcināt visus manuskriptus –, nevis kā rakstnieku, precīzi ierakstījās pārējā izrādes rakstā. Taču tas notika intuitīvi, un pēc tam vari tikai priecāties, ka mēģinājumu periodā mēs laikam bijām noķēruši īsto vilni.

Režijas vīzijā ir pieminēts spēles veids un tas, kā tiks realizēti izrādē iecerētie dramaturģiskie triki. Taču izrādes vizuālais tēls šeit gan nav aprakstīts. Bet ir ļoti svarīgi, cik lielā mērā to atrisināja Uģis Bērziņš, kurš manis dotajiem lielumiem prata atrast atbilstošu vizuālo risinājumu. Mēs zinājām, ka izmantosim spēles laukumam Dirty Deal Teatro melnās zāles lielāko daļu, lai telpai būtu plašums un dziļums. Sākotnēji bija doma radīt dažādu telpu fragmentus, kas sabalsotos ar dramaturģijas fragmentāriskumu, taču pie šīs idejas mēs nepalikām. Radās ideja, ka centrālajam elementam ir jābūt romānā aprakstītās viesnīcas sienai skatuves dziļumā. Un telpā ir izkārtotas dažas mēbeles, kas ir nepieciešamas abiem paralēlajiem stāstiem. Un tur bija telpa Uģim radīt glezniecisku darbu, kas bija šī siena.

Izrāde ar nosaukumu Pēc grāmatas motīviem piedzīvo pirmizrādi Dirty Deal Teatro 2019. gada 27. februārī

Uzvara ir mirklis

Izrādes ideju es aprakstīju Valmieras vasaras teātra festivāla veidotājam Reinim Suhanovam, lai viņš saprastu, cik grandioza un sarežģīta ir šī ideja un, visticamāk, festivāls to nemaz nevarēs atļauties. Taču man neizdevās Reini nobiedēt, un darbs, man par laimi, pie izrādes turpinājās. 

Idejas apraksts

2019. gada 3. novembris 

Valters Sīlis 

Izrāde par vienu spēli Stambulā 2003. gada 19. novembrī. Latvijas un Turcijas futbola izlases spēlēja spēli, un tā beidzās ar rezultātu 2:2. Šis «neizšķirts», iespējams, ir lielākā uzvara Latvijas futbola izlases vēsturē, un vēl ir jāgaida jaunas futbolistu paaudzes, lai kaut ko līdzīgu būtu iespējams piedzīvot. Izrāde, kura ilgst 90 minūtes, ir stāsts par spēli, kurā pēc tam, kad Turcija bija iesitusi otros vārtus un rezultāts bija 2:0, uz mirkli iespēja, ka Eiropas čempionāts ir sasniedzams, kļuva ļoti tāla. Bet divas minūtes vēlāk Juris Laizāns iesita vārtus no standartsituācijas un 78. minūtē Māra Verpakovska vārti jau nodrošināja drošu Latvijas izlases iekļūšanu 2004. gada Eiropas čempionātā futbolā.

Izrāde par skaistām uzvarām un turpmāko dzīvi. Jaunībā ar intuīciju, nejauši un neapdomīgi paveiktais, vienkārši tādēļ, ka visu laiku netiek domāts par to, ko es daru, bieži paliek lielākais sasniegums visas dzīves laikā. Iespējams, ir citi individuāli daudz nozīmīgāki sasniegumi, bet šie mirkļi, kuri bieži notiek vienkārši tāpēc, ka tiem bija jānotiek, paliks visu atmiņā. 

Izrāde tiks komponēta no divām daļām. No stāstījuma par šo spēli, kura ir pilna dramatisma, bet noslēdzas ar neticami laimīgām beigām. Paralēli šim stāstam ir stāsts par dzīvi pēc šādas uzvaras. Par nozīmīgu mirkli, kurš atstājis pēdas uz visu dzīvi, bet kurš tagad jau ir tālu pagātnē, skatoties uz dzīvi, kura ir sekojusi pēc tam. Parādās panākumi, tad parādās šaubas, daudz lielākas zināšanas, un visu vairs nav iespējams uztvert tik vienkārši.

Izrādē piedalās 13 dejotāji, kuri precīzi izdejo to spēles zīmējumu un darbības, kādas veica Latvijas izlases futbolisti 2003. gada spēlē. Tas tiek darīts bez bumbas un pretiniekiem. Tiek izveidots precīzs skaņu zīmējums, pēc kura varēs nojaust katru pieskārienu bumbai, kuru veica Latvijas spēlētāji un kuru veica pretinieki. Tas ir mēģinājums notvert to koncentrēšanās pakāpi, kāda bija tajā brīdī Latvijas izlasei, to komandas pārliecību, kuru var izjust, redzot visus dalībniekus kopā un katru komandas dalībnieku individuāli. Trīs aktieri tiesnešu formas tērpos sekos šai spēlei, taču viņu uzdevums izrādē ir nevis sekot pareizai noteikumu ievērošanai, bet pievērst uzmanību spēles aspektiem, ko vienkāršam skatītājam parasti nav iespējas novērtēt. Un runāt par to, kā tieši šie spēlētāji nokļuva pie iespējas spēlēt šajā spēlē un kas ar viņu dzīvēm notika pēc šī mača, kas noritēja pirms 17 gadiem.

Izrāde tiek spēlēta vēlā vakarā, kad ir nepieciešamas futbola laukuma gaismas. Lielākā daļa spēles ir pie pilna apgaismojuma ar atsevišķiem mirkļiem, kur pēkšņi gaisma tiek sakoncentrēta atsevišķām nozīmīgām personām vai situācijām laukumā, lai pēc neilga brīža atkal viss notiktu pilnās gaismās.

Komentārs 2022

Reinis Suhanovs mani uzaicināja veidot izrādi 2020. gada Valmieras vasaras teātra festivālam. Un es jau kādu laiku domāju par idejām, kuras tur varētu realizēt. Taču, aizbraucot uz 2019. gada festivālu, viss iepriekš domātais pagaisa, jo tās bija ieceres, kas būtu realizējamas telpās, ziemas laikā. Vasaras teātris nenozīmē mākslinieciskus kompromisus, bet, veidojot izrādi brīvā dabā, noteikumi ir citi. Vakarā, atgriežoties Rīgā, mēs piestājām pie benzīntanka, kas atrodas pie Valmieras Olimpiskā centra futbola laukuma, un es atceros, ka gaidīju, skatījos uz futbola laukumu, un ideja bija rokā. Vēlme veidot darbu, kas balstītos sportistu biogrāfijās, man bija jau no kāda 2017. gada, viena iecere par vairāku sportistu dzīvesstāstiem gandrīz tika realizēta, bet nenotika, jo, iespējams, vēl pietrūka konkrētības, bet tajā vakarā atbilde, par ko šāda izrāde varētu būt, bija rokā.

Šīs izrādes sākotnējā idejā viss koncepts atklājas jau no pirmās spēles minūtes. Bet darba procesā izrādījās, ka šajā darbā pareizākā metode ir nesteigties un dot katram dramaturģijas un izrādes elementam laiku, līdz tiek pieteikts nākamais elements. Sarunās ar horeogrāfi Kristīni Brīniņu radās ideja, ka dejotājiem nav jābūt 13. To var izdarīt pieci labi dejotāji, kuri varētu izdejot spēles spilgtākos mirkļus. Bet vēlme pēc veselas futbola komandas uz laukuma saglabājās, un radās doma uzaicināt jauniešus no Valmieras futbola kluba, kuri iejustos šīs spēles pēdējās minūtēs, un mēs darbojāmies tālāk, jo zinājām, kāda būs izrādes kulminācija.

Tieši tāpat attīstījās ideja par to, kādu lomu spēlēs aktieri. Tiesnešu formām vairs nebija jēgas. Un, lai gan atbilde, kādu lomu spēlēs aktieri, bija blakus, tas prasīja laiku līdz galam to noformulēt. Pirmajās teksta versijās viņi reprezentēja visas Latvijas tautas attiecības ar saviem sporta varoņiem. Un, lai arī rakstīt šādus tekstus bija gana jautri, lasot priekšā mūsu sastrādāto tekstu dejotājiem, uzreiz bija iespējams sadzirdēt, cik melīgs izklausās teksts. Pēc kādas pusotras dienas mulsuma mēs sākām iepriekš sagatavotos tekstus likt pareizā secībā. Sāksim vienkārši ar brīžiem, kad kāds no Latvijas izlases futbolistiem pieskaras bumbai, un aktieris nonāk tai punktā futbola laukumā. Pēc tam iepazīstamies ar trim izrādes aktieriem. Kristiānam Kareļinam un Arturam Krūzkopam attiecības ar futbolu ir bijušas jau no mazotnes, Jāņa Kroņa tēlā ir sajaukums no manām un Jāņa attiecībām ar futbolu. Manas attiecības ir tikai kā skatītājam. Kad tas bija izdarīts, mēs varējām sākt stāstīt par futbolistiem, kas tajā vakarā bija uz laukuma. Izstāstot stāstu par to, kā līdz šai spēlei nonācām, pirmais puslaiks jau bija beidzies. Tas bija jau brīdis, kad pieteikt dejotājus, jo izšķirošā spēle bija sasniegta, un otrajā puslaikā arī risinājās visi spēles dramatiskākie notikumi. Otrajā izrādes pusē bija sagatavota iespēja runāt par tiem jautājumiem, kuri bija aprakstīti jau šajā iecerē.

Izrāde Uzvara ir mirklis pirmizrādi piedzīvoja 2020. gada Valmieras vasaras teātra festivālā. 

Kristianam Smedsam ir, manuprāt, ļoti precīza analoģija režijas darbam. Režisoram ir tas pats uzdevums, kas centra spēlētājam Kanādas hokeja izlasē – iemest ripu pretinieka aizsardzības zonā. Ja ripa tiks iemesta pretinieku zonā, tad visa komanda var skriet un par to cīnīties. Ja tu pazaudē ripu vai ilgi turi pie sevis, minstinies un nezini, ko ar to iesākt, tad arī visa komanda, lai kā censtos, nevarēs palīdzēt. Man šī analoģija palīdz darbā, jo nekas nevar būt skaistāks kā darba tapšanas procesā improvizēt, atklāt telpu, kurā iespējams spēlēties, bet tas viss notiek tikai tad, ja sākotnējā ideja dod precīzu virzienu, kurā mēs dodamies.