Ja lemts kļūdīties – jākļūdās apzināti

Ar Valteru intervijās ir daudz runāts par satura lietām un politiku, kas ir ļoti svarīgas viņa radošajā darbībā. Bet no mūsu kopīgās sadarbības pieredzes un citiem viņa darbiem zinu, ka arī forma viņam ir svarīga. 

Ieva Kauliņa. Mēs varētu runāt par to, kā un kur rodas idejas.

Valters Sīlis. Jā, tas, par ko mēs varētu domāt, kur rodas ideja. Ir bijis tā – ja kāda ideja man patīk, es, visticamāk, procesā to padaru par savu. Netīšām. Tu to ideju gandrīz autorizē: jā, es sapratu, kāpēc vajag tā, kaut gan patiesībā to ir izdomājis kāds cits. Dažreiz ideja dzimst sarunu ceļā – kādam rodas risinājums, tu to «apēd» un atrodi daudzus lietojumus. Dažreiz mēs vienkārši iedomājamies, ko gribam uztaisīt, un izdarām.

Ieva. Citreiz iedomājamies, bet neizdarām.

Valters. Arī tā. Dažreiz iedomājamies labāku versiju un sabīstamies. 

Teātrī tieši tas ir vērtīgi, ka esība tev ir jāspēlē ar visu ķermeni

Ieva. Vai tev ir bijis tā, ka, piemēram, viens attēls ir inspirējis izrādi?

Valters. Veļupes krastā – romānā ir viens mirklis, kad viņas iet cauri purgai, viena pie otras turas, tādi saliekušies, satinušies tēli. Bija mūsu izrādē tāda epizode un tādi tēli. Visticamāk, kaut kas tajā ir no grāmatas un kaut kas ir redzēts citur, bet tā ir bilde, kas man bija galvā – tam tur būs būt.

Jā, ar ko tas sākās tev? Veļupes telpa bija tava ideja. Mēs runājāmies, runājāmies, un tu izdomāji griestus.

Ieva. Man zemo griestu sajūta radās gan no lopu vagona, gan barakām…

Valters. Jā… kā savā ziņā panākt nedzīvošanas efektu.

Ieva. Tas, kas mums ar tevi ir kopīgs, manuprāt, ir mīlestība pret arhīvu dokumentiem, pret dokumentālām liecībām un lietām. Es pati esmu uzaugusi muzejā pie mammas, un mani iedvesmo arhīvos noglabātās laikmeta liecības vai lietu fragmenti. 

Valters. Dokumentus man patīk lasīt ne tāpēc, lai pa punktiem pierādītu faktus, bet lai ieraudzītu emocijas: ar kādu noskaņu tie cilvēki ir rakstījuši, kāds bijis viņu mērķis un uzdevums. Dažreiz pats dokuments vēsta par vēl citiem nolūkiem. Mums bija izrāde par lībiešiem Pirmie, kas aiziet. Un, iepazīstoties ar dokumentiem, es sapratu, ka tie visi kaut ko vēsta starp vārdiem. Tas ir tas, kas man patīk. Man vienmēr apbrīnu raisa miniatūri darbi. Es pats nemaz tādus tik daudz neesmu taisījis. 

Izrādē Liepāja – Latvijas galvaspilsēta bija Uģa (Bērziņa – I. K.) scenogrāfija un tavi kostīmi. Un tur bija miniatūras telpas, ko mēs filmējām dzīvajā un kas kļuva par fonu uz ekrāna skatuves dziļumā. Vai, piemēram, Antarktīdā uzdevums bija radīt pasauli un pieredzi grāmatiņās ar zinātniskiem zīmējumiem. Un tur ir daudz lielāka bagātība par to, ko tu kā skatītājs patiesībā izrādes laikā redzi. Tiem materiāliem ir svarīga arī faktūra. Un man ir tā sajūta, ka varētu tā kā ienirt… Tāda kā spēlēšanās? Tā es vismaz to sajūtu.

Ieva. Arī kaut kas kinematogrāfisks.

Valters. Jo Antarktīda ir izrāde lekcija un kadrējums dokumentālai filmai. Jā, patiesībā tur mēs taisījām nekustīgu kino. Vai dažbrīd – mikrokustību kino. 

Ir tādi gabali, kur konkrētas idejas, kā tieši taisīt, nav. Piemēram, par Puiku, kurš redzēja tumsā tikai mūsu sarunā pieleca, kā tas varētu notikt. Manās izrādēs tā tehnika, kas tika izmantota Antarktīdā, pēc tam ir ceļojusi uz Svina garšu, uz Liepāja – Latvijas galvaspilsēta. Un tagad izrādē Man bija brālēns tā tika attīstīta tālāk, lai ar zaļo ekrānu palīdzību vari ielīst bildē, ko filmē ar mazo kameriņu, kas atrodas uz galda. Jā, tā ir tehnika, kuru es esmu redzējis citur, bet mani tā ir uzrunājusi. Un tad atliek tikai to piepildīt. Kā mūziķim, kad patīk kādi noteikti instrumenti.