«Izejot izrādes-pastaigas «Mežs» ģenerālmēģinājumā, rodas mulsinoša atskārsme, kuras priekšā komponists Raginskis ir bezspēcīgs.» Edgars Raginskis un Ivars Kļavinskis. Foto no Nacionālā teātra arhīva

Četri Valtera Sīļa rakursi

Tuvplāna portrets

Režisors nekad nav viens, – tā Valters Sīlis izsakās ekspresintervijā Latvijas televīzijai tūlīt pēc Eduarda Smiļģa balvas saņemšanas Teātra muzejā 2022. gada 2. jūnijā un turpina «Tāpēc svarīgi ir atrast savus cilvēkus. Atrast un pēc tam – noturēt.» Aizsākot žurnālā Teātra Vēstnesis rubriku Režisora portrets tuvplānā, jau pagājušajā numurā izdevās dot vārdu domubiedriem, konkrēti, Indras Rogas aktierim Mārtiņam Meieram. Nezinot, ka Valters Sīlis, balvu saņemot, runās tieši par saviem cilvēkiem, viņa portreta izveidē vēlējāmies iesaistīt viņa domubiedrus – scenogrāfi Ievu Kauliņu un komponistu Edgaru Raginski. Viņi, protams, nav vienīgie Valtera Sīļa «savējie», bet viņi ir tie, kas pastāvīgi strādā kopā ar Valteru, tāpēc tiesīgi runāt arī par cilvēciskām kvalitātēm un darba procesu, ne tikai rezultātu. Tomēr līdz panākumiem – pērn saņemtajai Gada režisora balvai Spēlmaņu naktī un Smiļģa balvai šogad – Valteru Sīli ir pavadījuši ne tikai domubiedri, bet arī apskaužamas darbaspējas, paša raksturs un ētiskais imperatīvs, kas veido netipisku saskaņu starp režisora vārdiem, darbiem un izrādēs aplūkotajām tēmām.

Aizrautība, radošā degsme, fokuss, «no bullshit» attieksme

Tūlīt pēc studiju beigšanas nobāzējies Latvijas Nacionālajā teātrī un audzējis tur savu režisorisko jaudu lielās skatuves darbos, Valters Sīlis daudzas izrādes veidojis nevalstiskos teātros Latvijā un ārpus tās, atļaujoties radošus eksperimentus, brīvību kļūdīties un no kļūdām mācīties.
Redakcija

Pirmoreiz Valteru sastapu izrādē Svētceļnieks, kurā vizuāli šķietami robustais jauneklis ar skūto galvu suģestējoši intensīvā un ķermeniski pārsteidzoši plastiskā veidā izdzīvo stāstu … no kura neko vairs neatceros. Atceros tikai aizrautīgo un maksimāli fokusēto Valtera spēles manieri. Tobrīd jau pāris gadu garumā biju dzirdējis par Latvijas teātra jaunās paaudzes aktīvistu Sīli, taču nevienu viņa režijas darbu nebiju redzējis. Zīmīgi, ka pirmā iespaida fenomens, ko guvu no Valtera kā aktiera, izrādījās pilnībā attiecināms arī uz Valteru kā režisoru. Aizrautība, radošā degsme, fokuss, no bullshit attieksme – šie raksturlielumi gadu gaitā, šķiet, tikai intensificējušies. 

Ievadam neliela atruna – es neesmu teātra zinātnieks, tādēļ necentīšos analizēt režisora Valtera Sīļa teātra metodes piederību vienai vai citai tradīcijai, kur nu vēl – dies pas! – viņa daiļradi klasificēt atbilstoši teātra nomenklatūrai vai taksonomijai. Toties es esmu komponists, kurš jau desmit gadus darbojas teātra mūzikas novadā un ar šīs esejas galveno varoni sadarbojies desmit izrāžu mūzikas radīšanā. Piedāvāju atmiņu nospiedumus no četrām mūsu sadarbības reizēm, kuri palīdzēs ieraudzīt Valtera Sīļa personību no tā skatpunkta, no kāda viņu uzlūkoju es.

Mārupīte

Ir 2012. gada vasara, aizritējis gads pēc ekoloģiskās katastrofas Pārdaugavas gleznainajā Mārupītē, un, atbilstoši galvaspilsētas tā perioda vadībai raksturīgajam darba stilam, tā arī nav tapis skaidrs, kurš atbildīgs, ka  iznīcinātas vairākas tonnas zivju. Mani šāda muļļāšanās «besī», un acīmredzot līdzīgi jūtas arī Valters, jo esam satikušies pie Māras dīķa, potenciālās muzikālās pastaigas sākumpunkta. Lēnām mērojam ceļu augšup pret Mārupītes straumi (realitāte nav gluži tik heroiska, kā izklausās, jo ejam gar, nevis pa upīti) un pētām, kuras vietas varētu izvēlēties par dramaturģiski pamatotiem pastaigas pieturpunktiem. Vieta, kur upē ietek kaut kāda kanalizācijas urga, – ok! Tiltiņš pie «hruščoveņu» pudurīša un garāžu kooperatīva malas – ok! Krustceles starp «Sūnuciema» (turp mēs neiesim) un Bieriņu virzienu (lūk, ejam tālāk pa veloceliņu!) – labs ir! Koncepcija skaidra – visu pastaigu cenšamies iet tik tuvu Mārupītes krastam, cik tas iespējams. Taču rodas problēma – sākot no viena punkta, upes krasts ir aizaudzis, ērtais veloceliņš, pa kuru gājām līdz šim, met krietnu līkumu, un, šķiet, nāksies pieļaut māksliniecisku kompromisu. Šajā brīdī Valters draudzīgi, bet noteikti norīko scenogrāfu Uģi [Bērziņu] un dramaturgu Jāni [Balodi] iet pa vienu krastu, aizaugušo, bet pats kopā ar mani dodas pētīt pretējo, vēl aizaugušāko. Izpētes rezultātā pēc simt metriem komponists līdz viduklim ir iestidzis dubļainā attekas zampā un nedaudz mazāk kultūrslānī iegrimis pats režisors, kurš skaņradi ar zināmām grūtībām atbrīvo no dubļu apskāvieniem un secina – skatītājus pa šo maršrutu labāk nevest. Ķēpīgais starpgadījums gan tiek iekļauts Dirty Deal Teatro izrādes sižetā, un es, šajā punktā nonācis, publikai kalpoju par dzīvu brīdinājumu, kālabad maršrutu turpināt pa otru upes krastu.

Žurnāli