Kirils Serebreņņikovs: «Neapbedītie mirušie ir īstas literatūras, godīga kino, patiesa teātra varoņi.» Foto – Kristaps Kalns

Sarkanā laka

No manas valsts atnāca ļaudis, kuri runā ar mani vienā valodā, un nogalināja...

Vienu no bojāgājušajiem miermīlīgajiem Bučas civiliedzīvotājiem atpazina pēc manikīra. Bojāgājušo sauc Irina Fiļkina. Fotogrāfiju ar viņas roku ir redzējusi visa pasaule.

Katru dienu skatos kara fotogrāfijas. Skatos, skatos. Sagrautas pilsētas, nodedzinātas mašīnas, nogalināti cilvēki. Šī sarkanā laka uz mirušas rokas. Katru dienu, lai kur arī es būtu, man šķiet, ka tieši virs manis lido lidmašīnas un tieši man vajag skriet uz bumbu patvertni. Mani draugi, aizbraukušie un palikušie, nedēļām raud, vīrieši, sievietes. Es nezin kāpēc neraudu. Manī kaut kas krājas, tam nav izejas.

Kutzē bija labs romāns Barbarus gaidot. Barbari, kurus varonis gaidīja pilī, atnāca no iekšpuses. Mēs esam sagaidījuši jauna barbarisma laikus. Barbariem cits cilvēks – tas ir tikai laupījums. Miesa un resursi. Mati. Āda. Galvaskauss. Verga darbs. Dažreiz īpaši izsmalcināti barbari no ādas veidoja abažūrus, no galvaskausiem – biķerus, matus sapildīja spilvenos. Barbari iet uz pastu, lai sūtītu uz mājām salaupīto. Sūtījumos – mati, galvaskausi, āda, sarkani lakoti nagi. Barbari lietišķi grūstās, viņi ir pārliecināti par sevi. Karš ātri atņem cilvēcisko, un nekāda kultūra nevar paglābt no paša šausmīgākā nozieguma, ja tiesības uz to ir devusi valsts. 

Tos retos gadus, kad valsts Krievijā nerija cilvēkus, sauc par «atkušņiem». Valsts vienkārši atpūtās

Vācieši par karu kaut ko sāka saprast tikai tad, kad viņus veda pie grāvjiem ar Aušvicas un Buhenvaldes ieslodzīto līķiem. Un piespieda kailām rokām, bez cimdiem, glabāt šos līķus. Un pēc Nirnbergas tribunāla. Bet tā līdz 1945. gadam viņi runāja par «deebrejizāciju», par to, ka «nav tādas valsts, nav tādas tautas», un jautāja: «ko jūs darījāt, kad vāciešus nogalināja Sudetos»…

Savāds sapnis. Es esmu puišelis kamuflāžā, kuram liek lasīt grāmatu mirušai ukrainietei zārkā. Gandrīz Vijs, bet notiek šobrīd, šajā karā. Es nevaru palasīt, rindiņas izplūst, un skatīties uz meiteni es arī nespēju. Kaut ko murminu sev zem deguna. Meitenei ir sarkani lakoti nagi.

Kultūra Krievijā vienmēr ir bijusi – ieriebjot, par spīti, pret valsti. Dažkārt par valsts naudu, bet tik un tā ne valsts vārdā un ne valstij. Valsts un politika Krievijā nogalina un šķir. Ārda ģimenes. Lauž dzīves. Kultūra glābj un vāc to cilvēcisko, kas vēl saglabājies cilvēkos. Valstu Krievijā ir bijis daudz, un tām visām ir bijusi cilvēkēdāja daba. Tos retos gadus, kad valsts Krievijā nerija cilvēkus, sauc par «atkušņiem». Valsts vienkārši atpūtās. Lai atkal sāktu rīt cilvēkus.

Žurnāli