Kā tas varēja notikt ar mums un ar valsti?

Dramaturgam un režisoram Ivanam Viripajevam ir 48 gadi. Dzimis Irkutskā, turpat pabeidzis teātra skolu, pastrādājis uz dažādām Sibīrijas un Tālo Austrumu skatuvēm, viņš Irkutskā nodibināja pirmo neatkarīgo teātri. Pārcēlies uz Maskavu, studēja Ščukina Teātra institūtā un līdztekus sāka nodarboties ar «jauno drāmu» un piedalījās pirmajos Teātra.doc lasījumos. 2002. gadā Teātrī.doc ar paša autora piedalīšanos tapa izrāde Skābeklis, kas kļuva par jaunās paaudzes manifestu. Pēc Skābekļa Ivans Viripajevs ir rakstījis lugas, iestudējis izrādes, uzņēmis filmas – viņa kinodebija Eiforija saņēmusi vairākas balvas. 2013. gadā viņš kļūst par Maskavas teātra Praktika māksliniecisko vadītāju. Raksta lugas pēc vācu teātru pasūtījuma. Dzīvo divās valstīs – Krievijā un Polijā, kur mīt viņa ģimene. Platformā OKKO viņš rada jaunu teātra formātu – izrāžu videoversijas, kas īpaši uzņemtas rādīšanai tiešsaistē.

Māksla pavisam zaudēja saikni ar realitāti, un pazuda nojēgums par mākslas sociālo atbildību

Vairākus gadus Ivans Viripajevs nebrauc strādāt uz Krieviju. Viņa lugas gūst popularitāti Latvijā un Lietuvā, tās daudz iestudē Vācijas teātros. Pēc 24. februāra dramaturgs nāk klajā ar vairākiem pretkara tekstiem, kuros nosoda Krievijas agresiju pret Ukrainu, un paziņo, ka visi autortiesību ienākumi no viņa lugu uzvedumiem Krievijā tiks novirzīti Ukrainas atbalstam. Tam seko aizliegums izrādīt Viripajeva lugas Krievijas teritorijā.

Šobrīd viņš dzīvo un strādā Polijā, nākamsezon gatavojas iestudēt Viļņā, Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī.

Krievijas kultūras un mākslas cilvēku vecākā paaudze ir tie paši cilvēki, kuru spēka gadi sakrita ar «perestroiku», viņi atbalstīja pārmaiņas un ieviesa reformas. Kāpēc tagad viņi tik ātri atkāpušies no saviem principiem un nodevuši paši savu kādreizējo izvēli?

Čehovs to labi aprakstījis lugā Ķiršu dārzs – tā ir vesela mentālā kultūra, idejas, kurām nu jau ir vairāk nekā simt gadu. Tā ir pārliecība, ka «māksla, estētika, skaistas lietas, dārzs, lieliska dzeja» ir vienīgā vērtība un realitāte, bet visas pārējās dzīves sastāvdaļas ir sīkas, sadzīviskas un nav mākslinieka uzmanības vērtas. Kam vajadzīgi dzīves pīšļi un niecība, ja ir iespēja runāt par augstām un dziļām lietām? Daudziem, kuri eksistējuši šādās kategorijās, māksla ir reālāka par dzīvi. Pēc tam māksla pavisam zaudēja saikni ar realitāti, un viņiem pazuda nojēgums par mākslas sociālo atbildību. Viņi uzskata, ka mākslinieka vieta ir ārpus sociālām tēmām. Skaidrs, ka jāpalīdz cietējiem un nabadziņiem, tāpēc vienreizējas atbalsta akcijas, saprotams, notika. Taču tad izrādījās, ka māksla kā tāda atrodas ārpus sociālās dzīves un ir palaidusi šo sociālo dzīvi pašplūsmā. Lūk, eksistē tāds Lopahins un viņam līdzīgie, kuri zina, kas darāms, kuri atradīs pielietojumu gan sev, gan savai gribai, bet pārējie turēsies pie dārza, lai tikai to neizcirstu…

Un gatavi jebkādiem kompromisiem, lai tikai dārzs paliktu neskarts?

Jā, tikai problēma tā, ka dārzu tāpat kā Čehova lugā – vairs nav iespējams glābt. Luga jau tā arī sākas – izvēles nav, dārzs tiks izcirsts tā vai citādi, to pārdos vai izcirtīs. Dārza laiks ir pagājis.

Vai tas nav tāpēc, ka cilvēki, par kuriem mēs runājam, paši ir izauguši dubulto standartu laikā?

Man liekas, ka daudzus gadus visiem tika iedvests, ka nevajag tur līst. Tikpat neko nevar saprast, tur vienmēr notiek netīras šeftes, no laika gala – vai nu cars, vai Staļins, ja ielīdīs, pats velns var kāju nolauzt. Un vispār bāzt degunu tādās lietās nav mākslinieka cienīga padarīšana, sēdi rāms un raksti par skaisto… Vārdu sakot, māksliniekam nav tādas reālas valsts. Nav pilsoniskas sabiedrības. Daudzi tā arī nav sapratuši, ka tikai viss kopā arī veido to dzīvi. Kamēr nepārcēlos dzīvot un strādāt uz Eiropu, es arī biju tieši tāds pats. Man arī nepatīk politika, droši vien tāpat kā tev, kas tur interesants – iet uz mītiņiem tā vietā, lai sēdētu mājās un darītu savu darbu.

Nu, es savā laikā tomēr iebāzu degunu…

Jā, un paguvāt daudz ko izmainīt. Kopā ar Kapkovu (Maskavas Kultūras departamenta vadītāju – red.) jūs tobrīd Maskavā radījāt sajūtu, ka ir iespējama jauna dzīve. Bet pēc tam viss atkal mainījās, un es arī devos prom. Kad Kapkova vietā nāca cits ierēdnis, vēl nebija nekādu represiju, taču parādījās vienaldzība un kļuva skaidrs, ka nekas vairs nebūs iespējams. Polijā, teiksim, cilvēkus satracinātu tādas izmaiņas, bet pie mums ne, nebija nekādu iebildumu vai pretdarbības. Pēc tam mūsu draugus ielika cietumā (runa ir par Kirilu Serebreņņikovu un Platformas lietu – J. Š.) – mēs visi pacēlām balsi un protestējām, taču kopumā protesti nebija vērsti pret varu, tieši otrādi, tie bija lūgumi varai – «palaidiet vaļā nevainīgos». Lieta turpinājās, daudziem tā sakropļoja profesionālo dzīvi, bet tagad viss ir beidzies un mēs arī esam nomierinājušies.

Saki, lūdzu, vai jaunās paaudzes dramaturģija, kas radās, strādājot Teātrī.doc, kur mijiedarbība ar realitāti, ar dzīvi tepat blakus, aiz stūra, bija galvenais princips, vai tā tomēr nemainīja teātra ļaužu psiholoģiju?

Domāju, ka zināmā mērā mainīja. Turklāt jāsaka, ka vienā brīdī šī kustība iznāca no pagrabiem un iekļāvās pamatstrāvā. Oļega Tabakova laikā tā pat tika iekšā valsts galvenajā teātrī – MHT (Maskavas Dailes teātrī – red.) un no turienes devās tālāk uz citām valsts pilsētām, mēģināja tikt uz lielajām skatuvēm. Taču gaužām drīz Maskavas glamūrās aprindas par to aizmirsa un atgriezās pie klasikas adaptācijām – laikam pietrūka pulvera. Zini, Aleksandra Deņisova (Ukrainā dzimusi aktrise un dramaturģe, kas strādāja Maskavā, bet, karam sākoties, devās uz Poliju – J. Š.) tagad apgalvo, ka mūsu kultūrtelpā pietrūka lustrācijas. Ka vajadzējis visiem tiem, kas pieder pie «nobaidīto paaudzes», liegt iespēju pieņemt lēmumus kultūras jomā. Bet to jau nebija iespējams izdarīt. Jo visi turas pie savām vietām un iespējām, zeļ konformisms, un viss jaunais un labais tika pazudināts. Un tomēr – kaut vai individuāli uz cilvēkiem milzīgu iespaidu atstāja šis radošās brīvības rašanās process, kuram diemžēl nepietika laika.

Es nupat tikos ar Teātra.doc cilvēkiem, viņi, atbildot uz manas dramaturģijas aizliegumu, nolēmuši parādīt šo izrāžu retrospektīvu. Visi atsakās, bet viņi dara. Tas ir ļoti skaists solis no viņu puses. Mani tas ļoti aizkustina.

Esmu pārliecināts, ka eksistē jaunā Krievija, jaunie cilvēki, kuri domā savādāk, kuri jūt atbildību gan pret mākslu, gan sabiedrību. Tā jaunā Krievija mēģināja kaut ko mainīt un uz īsu brīdi pat iekļuva pamatplūsmā, kurai iespējams ietekmēt lielu auditoriju. Tomēr tā jaunā Krievija izrādījās pārāk niecīga, lai tiktu pie vadības grožiem un nostiprinātos, lai pretotos pārmaiņām, kuras sākās pēc 2014. gada.

Bet Teātris.doc taču arī kādu laiku saņēma grantus no Maskavas mērijas, pat no Kultūras ministrijas? 

Tā bija, taču atnāca Medinska kungs un sāka visu jauno bremzēt. Viņš vispār ir noziedznieks numur viens tajā ideoloģiskajā virzienā, kas, pateicoties tieši viņam, radās un tika noformulēts pēdējos desmit gados. Bet tagad viņš piedevām vada sarunas ar Ukrainu, un tas arī ir noteikts rādītājs. Viņš ir mazizglītots cilvēks ar pseidovēsturiskiem uzskatiem, taču ir pratis visus sev pakļaut, bet mēs, kā izrādās, nebijām tam gatavi. Mēs maz pretojāmies. Un nejutām arī atbalstu.

2015. gadā es Berlīnē piedalījos diskusijā par mūsdienu teātri un runāju par to, ka nepieciešams atbalsts jaunajai autoru un laikmetīgā teātra radītāju paaudzei Krievijā, tiem, kuri izauga brīvas izteiksmes laikā, kaut arī jau tad bija skaidrs, ka nākotnes nav, drīzumā viss tiks pagriezts atpakaļ.

Arī tagad visi, tai skaitā Rietumvalstis, pieļauj kļūdu, nesniedzot palīdzību tiem cilvēkiem, tai nelielajai daļai, kas turpina pretoties tur, Krievijā. Viņus vajag visiem spēkiem atbalstīt. Viņi pretojas, taču arī viņus skar sankcijas, viņiem liegtas vīzas, pārtraukta piekļuve kontiem… Tas ir tā, it kā cilvēku, kurš bēg no teroristiem, noķertu un liktu doties atpakaļ, jo viņš tur piederas. Bet tie ir tieši tie cilvēki, kuros vajag ieguldīt, lai viņi spētu turpināt dzīvot un strādāt.

Tulkojusi Edīte Tišheizere