Skats no Baltkrievijas Brīvā teātra izrādes «Eiropas suņi». Foto – Linda Nylind

Teātris pilsonim vai mietpilsonim

Par politiku un izvēli

Pludmale, baltas smiltis, spilgta saule, SPF50 aizsargkrēms, piepūšamās bumbas, laiskums un garlaicība. Bērni spiedz (vai čīkst), tīņi koķetē, pārāk ilgi saulē atstāts arbūzs draud saskābt. Mēs šo visu vērojam no augšas, no saules skatupunkta, tā teikt. Un tad sāk skanēt dziesmas – par ikdienību, nogurumu un aizmirstām cerībām. Mēs klausāmies un vērojam, un ļaujamies piedzīvojumam. Bet tikmēr zem smiltīm, zem dziedošajiem vasarniekiem un viņu vērotājiem skan «noplicinātās Zemes kunksti un elsas». Šī ainiņa ir no 2019. gada Venēcijas laikmetīgās mākslas biennāles Lietuvas paviljona Sun&Sea, kurš saņēma biennāles galveno balvu – Zelta lāci un daudz uzslavu par aktuālās tēmas (klimata pārmaiņas) oriģinālo, rotaļīgo portretējumu. Bet vai teātrim, līdzīgi žurnālistikai, būtu aktīvi jāiesaistās globālo un lokālo procesu interpretējumā, jāmudina skatītājs par tiem reflektēt un izrādes ietekmē pieņemt morāli izsvērtus lēmumus, būt aktīvam pilsonim? Varbūt teātrim, kas piedāvā kvalitatīvu un patīkamu bēgšanu no realitātes, ir lielāka pievienotā vērtība? Taču iespējams, ka šāds pretnostatījums ir mākslīgs, un nemaz nav izvēles «vai nu vai». Tāpēc šis raksts.

Asamblejas papildinājums

Jāsāk tomēr būtu ar vēsturi, jo pamati teātra attiecībām ar sabiedrības procesiem lielā mērā ir ielikti tā pirmsākumos (uzreiz vēlētos pievienot eirocentrisku atrunu, ka, lietojot jēdzienu «teātris», šajā rakstā ir domāts Eiropas teātris). No tā brīža, kad cilvēki sāka dzīvot sociālās grupās, performance ir bijusi kopienas dzīves sastāvdaļa, taču performatīvi elementi vēl nav teātris. Laikposms, kas avotos tiek minēts kā teātra pirmsākumi, ir aptuveni pirms 6000 gadiem. Agrīnais teātris Mezopotāmijā bija strukturēts, bet grūti nošķirams no reliģiskām ceremonijām, tāpēc par pilnvērtīgu teātra dzimšanas vietu uzskata seno Grieķiju. Teātris ir nošķirts (lielākoties) no reliģijas, tajā ir dramatiska struktūra, aktieri, skatuve un auditorija, kas maksā par iespēju noskatīties izrādi, citiem vārdiem, tādi paši pamata elementi, kādi teātrī pastāv joprojām. 

Pāreju no reliģiskā vai ceremoniālā teātra uz to, ko mēs šodien uzskatām par teātri, bieži pavadīja vēlme izpaust konkrētu vēstījumu – vai tas būtu morāls vai politisks. Citiem vārdiem, atdalījies no reliģijas, kas bija viens veids, kā saturēt kopā un efektīgi pārvaldīt lielas cilvēku grupas, teātris nodibināja attiecības ar sabiedrības politisko struktūru, kas arī ir veids, kā saturēt kopā un pārvaldīt lielas cilvēku grupas. Grieķu lugas bija veidotas tā, lai ietekmētu sabiedrisko domu, lai grieķi kļūtu «morālāki», pārdomājot aktuālos notikumus un dilemmas. Turklāt izrādes notika amfiteātros, tātad, tajās pašās centrālajās arēnās, kuras izmantoja politiskajām sapulcēm un lēmumu pieņemšanai par likumiem, iekšpolitiku un ārpolitiku, par karu un attiecībām ar sabiedrotajiem. Teātris, kas norisinājās turpat, kur tika pieņemti valstij svarīgi lēmumi, bija dabiska debašu sastāvdaļa. «Grieķu teātris izraisīja pārdomas, dialogu un diskusijas. Tas bija būtisks sabiedrības pašapziņas elements, [..] dabisks Asamblejas papildinājums,» raksta Austrālijas teātra publiciste Sāra Džonsone. Tieši grieķu teātrī notika demokrātiskās iekārtas pilnveidošanās – teātris bija veids, kā izglītot vēlētās amatpersonas pieņemt pārdomātus lēmumus. «Palīdzēt pilsoņiem pieņemt informētus lēmumus» ir vārdu savienojums, ko visbiežāk lieto saistībā ar žurnālistiku un tās lomu demokrātijā, bet arī teātra gadījumā tas ir atbilstošs, un ne tikai Grieķijā. 

Noslēdzot Grieķijas nodaļu būtiska piebilde – arī pati līdzdalība teātrī bija ieguldījums demokrātijas pilnveidošanā. Ja politiskajos procesos «izpildītāju» (proti, publisko runātāju jeb rhetores) skaits bija mērāms dučos, tad lielajās performancēs un svētkos, piemēram, Dionīsijos, bija nepieciešami vairāk nekā 1200 aktieri un dziedātāji. Un atšķirībā no publiskajiem runātājiem, kuri lielākoties nāca no priviliģētiem sabiedrības slāņiem, uz skatuves dieva vai valdnieka lomā varēja iejusties arī salīdzinoši pieticīgas izcelsmes atēnietis. 

Karaļa vīri

Par nākamo būtisko posmu teātra un sabiedrības procesu attiecībās var uzskatīt Šekspīra laiku, kad sāka būvēt pirmos teātrus Londonā – pazīstamākais, protams, bija The Globe 1598. gadā, bet pirms tā bija arī citi. Līdz 16. gadsimtam teātra izrādes lielākoties notika brīvā dabā – tirgus laukumos vai pie baznīcām, taču Elizabetes I valdīšanas laikā teātra mākslas aprises būtiski mainījās. Teātris nonāca zem jumta, un daudzveidīgāka kļuva gan publika, gan tēmas, kuras tika izspēlētas uz skatuves. Morālās dilemmas – jā, bet arī politika, sabiedrības šķiru un pat rasu attiecību jautājumi. Bet tas, ka teātris ienāca telpās, nozīmēja, ka aktuālāks kļuva teātra finansējums, un teātrī parādījās nauda komplektā ar mēģinājumiem to politiski kontrolēt. 

Tu saņem līdzekļus, lai rakstītu, bet saimnieks liek ieslēgt cenzūru, izmantojot savu patronāžu šantāžai

Londonas teātri bieži bija karaliskās ģimenes atbalstīti – arī Šekspīra trupa baudīja karalisku labvēlību, tās patrons bija Džeimss I. Karaļa maciņš ļāva uzlecošajai zvaigznei dramaturģijā labi nopelnīt un viņa trupai izplest spārnus, tomēr uzlika arī zināmus ierobežojumus – trupu pārdēvēja par Karaļa vīriem (The King’s Men) un finansētāja klātbūtne bija jūtama arī saturā. Piemēram, Makbeta darbība no risinās Džeimsa dzimtenē Skotijā, un lugā netrūkst glaimu karalim, labvēlīgā gaismā atainojot karaļa senčus. 

Žurnāli