Pelēkās zonas perifērijā

Slavenais krievu teātra un kino režisors Kirils Serebreņņikovs pēc krišanas Kremļa nežēlastībā un pusotra mājas arestā pavadīta gada Rietumu medijos nereti ticis dēvēts par disidentu. Iespējams, tas bija iemesls, kāpēc viņu šā gada maijā uzaicināja piedalīties ar savu jaunāko filmu Kannu kinofestivālā, kurā Krievijas delegācijai dalība Ukrainas kara dēļ bija liegta. Taču, lai arī viņš nosodīja karu Ukrainā, tāpat kā savulaik ir vērsies pret Krimas okupāciju, viļņošanos neizraisīja ne vēršanās pret Kremli, ne filma Čaikovska sieva. Serebreņņikovs festivāla laikā aicināja atcelt sankcijas Kremlim pietuvinātajam oligarham Romānam Abramovičam, viņa filmu līdzfinsētājam. Ņemot vērā to, ka Rietumu pasaule ik dienu tikai pastiprina ap Krieviju savilkto sankciju žņaugu, režisora paziņojums netika uztverts ar vispārēju izpratni.

Šis ir tikai viens no piemēriem tam, kā karš Ukrainā saasinājis jautājumus par mākslinieka attiecībām ar valsti un politiku un būtībā ir likvidējis «pelēkās zonas», kurās viegli atrasties mierlaikos, kā to, piemēram, darījusi līdz šim Krievijā koncertējusī latviešu popmūzikas ikona Prāta vētra. Kara laikā pasaule kļūst melnbalta – vai nu tu esi ar vai pret mums. Tai skaitā uz šīm dilemmām nākas atbildēt māksliniekam. 

Latvijas sabiedrībā ik pa laikam rodas pieprasījums pēc tā, lai savu nostāju sarežģītos vai valstij izšķirīgos jautājumos paustu «radošā inteliģence», kā to dēvēja agrāk, jeb šobrīd populārie «viedokļu līderi». Tieši radošā inteliģence bija viens no vadošajiem spēkiem Dziesmotās revolūcijas laikā 20. gadsimta 80. gadu beigās. Daudz grūtāk ir definēt, kāda ir viedokļu līdera loma mūsdienās. Digitālā revolūcija ir nesusi milzīgas pārmaiņas, kas jau tagad nereti tiek pielīdzinātas 15. gadsimtā radītās Johana Gūtenberga drukas mašīnas ietekmei. Taču digitālā revolūcija, kas sākumā tika vērtēta tikai kā pozitīvas pārmaiņas raisoša, sev līdz atnesusi daudz postoša, ieskaitot nepieredzētu apmēru dezinformācijas un melu izplatīšanu, un daļa sabiedrības pat sāk apšaubīt vispārpieņemtus faktus. Digitālā pasaule raisījusi polarizāciju un fragmentāciju, līdz ar to mazinot agrāko morālo līderu, tai skaitā mākslinieku un kultūras darbinieku ietekmi.