Vara un māksliņa?

Māksla ir iespēja realizēt sevi. Tik vienkārši. Tā ir iespēja iekšējo enerģiju, domas un idejas, kas piemīt radošai personībai, padarīt redzamas, dzirdamas vai lasāmas. Pašizpausmei ir vajadzīgas pirmkārt jau prasmes, tad talants un iespējas idejas realizēt. Ar pirmajiem diviem ir salīdzinoši vienkārši – prasmes vai nu ir apgūtas, vai nav, un talants vai nu ir, vai tā ir tā pamazāk. Bet iespējas? Ar tām ir sarežģītāk, jo iespējas, īpaši mākslās, kurās idejas realizēšanai liels svars ir līdzekļiem, nozīmē saskari ar tiem, kuri iespējas var dot un kuru varā ir tās arī nedot. Mikelandželo marmorā kaltā Dāvida skulptūra ir tapusi kā pasūtījums novietošanai uz Florences katedrāles jumta, un tēlnieku izvēlējās doma būvniecības darbu pārraugi, kuri bija no ietekmīgās Vilnas tirgotāju ģildes. Ja 1501. gadā šie turīgie un ar varu apveltītie ļaudis nebūtu izvēlējušies Mikelandželo kā Dāvida tēla radītāju un nebūtu sagādājuši šim dārgajam, Florences republiku reprezentējošajam objektam līdzekļus, skulptūra, kas vairākus gadsimtus stāvēja Palazzo Vecchio un tagad apskatāma Galleria dell'Accademia, nebūtu tapusi. Varas un mākslinieku attiecības ir tikpat trauslas kā Dāvida marmora kājas, kuras, kā vēsta eksperti, tam garām ejošo tūristu radītās vibrācijas ietekmē var kādu dienu arī sadrupt un, atsitoties pret galerijas grīdu, izšķīst gabalu gabalos. 

Māksliņa skan varbūt nedaudz bezgaumīgi, bet tomēr pieņemami. Varu par variņu gan neviens nesauks

Latviešiem patīk deminutīvi. Māksliņa skan varbūt nedaudz bezgaumīgi, bet tomēr pieņemami. Varu par variņu gan neviens nesauks, jo, piemēram, uzrunāt ar steku, pistoli un roku dzelžiem bruņotu policistu par policistiņu vai mentiņu diez vai kāds skaidrā prātā uzdrošināsies. Vara rada respektu. Varai ir jārada respekts. Ja respekts nerodas, tad visdrīzāk nav arī varas. Caur mākslu vara var sevi reprezentēt, likt apbrīnot un ļoti cienīt. Florencē politiski un ekonomiski varenā Mediči dzimta bija patroni Sandro Botičelli, Leonardo da Vinči, jau pieminētajam Mikelandželo, Rafaelam un daudziem citiem izciliem māksliniekiem. Vairākus gadsimtus vēlāk Mediči bankas un viņu pārvaldītās Florences republikas vairs nav, bet ir saglabājušies ar Mediči varas atbalstu radītie renesanses laikmeta mākslas darbi. Vēriens mākslā laikam nav īsti iespējams bez varas atbalsta, ja vien kādam nav laimējies būt par  kinorežisoru, kurš izpelnījies globālās kino industrijas vai straumēšanas servisu uzticību vairāku simtu miljonu apmērā. Ja esi Martins Skorsēze, tad tev ir veicies. Mākslinieki ir kalpojuši un kalpo varai, izmanto lielās iespējas radīt kaut ko tādu, ko bez sadarbības nebūtu iespējams radīt. Diez vai tie Latvijas tēlnieki un arhitekti, kuri 20. gadsimta 70. gadu beigās sāka veidot šobrīd daudzu kaismīgi nīsto pieminekli Rīgas atbrīvotājiem Uzvaras parkā, bija motivēti ar dedzīgu vēlmi iemiesot komunistisko ideoloģiju un antifašismu pieminekļa arhitektoniskajās formās un skulpturālajos tēlos. Drīzāk jau tā bija iespēja īstenot savas radošās idejas grandiozā, neikdienišķā apjomā un arī nopelnīt.