Māksla elitei pret elitāru mākslu

Redaktores sleja

Pandēmija skalda un valda. Tukšās rindas, organiskā stikla būrīši un temperatūras mērīšana kļuvusi par to cenu, ko šobrīd esam spiesti un gatavi maksāt, lai tomēr kaut vai retinātā veidā saņemtu kopēja un vienlaicīga pārdzīvojuma sajūtu, kas taču ir pati skatuves mākslas esence.

Tomēr, to rakstot, apzinos, ka tas ir mans, teātra kritiķes, skatījums, un mana situācija ir priviliģēta – uz izrādi dodos, teātra ielūgta, un tātad – par brīvu. Kamēr lielajam vairumam skatītāju, kuriem teātris tikpat lielā mērā kā man ir dzīves nepieciešamība, tas kļūst par aizvien grūtāk sasniedzamu prieku. Cits pēc cita, tukšo rindu un zaudēto ienākumu spiesti,  teātri atsakās no atlaidēm, nedaudz, bet palielina biļešu cenas. Tie, kas nevarēs iztikt bez šīs mākslas, ies tikpat, atsacīdamies no kaut kā cita, iespējams, ne mazāk nepieciešama. Tie, kam tas nav svarīgi, vienkārši atsijāsies. Tiktāl, lai arī apbēdinoša, teātru nostāja ir saprotama.

Satraucoša ir cita tendence – paaugstināt biļešu cenas īpašiem notikumiem tiktāl, lai tās pēc definīcijas nebūtu pieejamas «vienkāršajam skatītājam», toties rosinātu doties uz pirmizrādi tos, kam samaksāt 70 eiro par vietu pirmizrādē vai 200 eiro par ekskluzīvu koncertu operā, ir sociālā statusa un prestiža jautājums. Jo tas, manuprāt, ir ceļš nevis sociālās solidaritātes, bet vēl lielākas noslāņošanās virzienā. 

Māksla draud kļūt par labumu elitei, izlasei, kuru par tādu padara nauda, un retu reizi – citas kvalitātes.

Taču līdztekus – un šoreiz nevis pandēmijas, bet valsts rosināts – notiek cits, augstvērtīgas mākslas eksistencei ne mazāk bīstams process. Līdz galam neizspriests un nelīdzsvarots Autoratlīdzības nodokļu reformas projekts draud tos radošā darba strādniekus, kuri nav saistīti ar noteiktu iestādi un kuru ienākumi tālab nav prognozējami, padarīt sociāli vēl vairāk neaizsargātus. Nevar prasīt, lai mākslas darbi tiktu radīti «no sabiedriski derīga darba brīvajā laikā». 

Pandēmijas pirmā viļņa radītajam šokam tomēr bija arī sava «zelta maliņa», proti, vismaz uz neilgu laiku parādījās izpratne par to, kāda nozīme ir mākslai un kultūrai kā garīgās veselības garantam. Šis nodokļu reformas projekts liecina, ka  apskaidrības mirklis bijis īss. Un šobrīd mums draud māksla elitei… bez elitāriem mākslas darbiem.

Žurnāli