Maija Pavlova: «Apgalvojums, ka visa māksla ir politiska, kļūst par mērauklu ikvienai rīcībai publiskajā telpā.» Foto no personīgā arhīva

Trīsreiz par karu un varu

Pārdomas no teātra praktiķu puses

Demokrātija ir darbības vārds

Maija Pavlova, Ģertrūdes ielas teātra producente 

Mēs 2008. gadā izdevām pirmo un tā arī vienīgo teātra teorijai un praksei veltīto žurnāla Teritorija numuru. Tas bija veltīts sociālās plastikas jēdzienam, kas nesaraujami saistīts ar vācu mākslinieka Jozefa Boisa vārdu. 1941. gadā Jozefs Boiss sāka dienestu vācu armijā, tika apmācīts par militārās aviācijas radistu un kļuva par vienu no kara bumbvedēju apkalpes locekļiem. 1944. gada 16. martā viņa lidmašīna tika notriekta Krimā, netālu no Znamjankas ciema. Vēlāk Boiss stāstīja, ka viņu no drošas nāves izglābuši Krimas tatāri, Boisa sadragāto ķermeni ievīstot dzīvnieku taukos un filcā. Šī pieredze vēlāk atspoguļojās viņa mākslinieciskajās akcijās, kas ļoti pietuvojās dzīvības un nāves robežām. Radikāls Boiss bija ne tikai radošajās izpausmēs, bet arī pārliecībā – viņa sociālās plastikas pamatā ir ideja par mākslas spēju pārveidot sabiedrību. «Ar vārdiem «sociālā plastika» mākslinieks apzīmēja akcijas, kas nevis aprobežojas ar kādu pabeigtu darbu, bet gan ietver sevī cilvēka radošo domāšanu un rīcību. (..) māksla vairs nerodas tikai mākslinieka darbnīcā, tā rodas arī tieši sabiedrības degpunktos: izmantojot iesaistīto dalību, mākslinieki strādā, lai padarītu dzīvi labāku tiem, kam mazāk dots. «Veidot sabiedrisko iekārtu tāpat kā plastiku – tas ir mans uzdevums un mākslas uzdevums vispār,» esot sacījis Boiss.»

Kopš Krievijas atklātā iebrukuma Ukrainā gan Latvijas sabiedrībā, gan teātra aprindās jautājums par politisko nostāju kļuvis par karsto tematu. Tiek vilktas līnijas, zem lupas vētīti gan mākslinieki, gan viņu izvēles, izteikti nosodījumi ar atpakaļejošu un šodienas datumu. Apgalvojums, ka visa māksla ir politiska, vairs nav tikai sociāli aktīvo kultūras darbinieku pārliecība, tas kļūst par mērauklu ikviena rīcībai publiskajā telpā. 

Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas sabiedrībā demokrātija tomēr darījusi savu. Padomju Savienības laikā apgūtā mācība par politiskās varas un sabiedrības interešu nošķirtību daļā sabiedrības vairs nav tik pašsaprotama. Tas atspoguļojas arī uz skatuves – mākslinieki izrādēs par sabiedrībā aktuāliem jautājumiem atļaujas runāt daudz tiešāk, ne tikai poētiskos zemtekstos, ko «savējie sapratīs», bet formāli «piesieties nevarēs». Tomēr, lai cik būtiska ir politisko un sociālo tēmu risināšana teātrī, vēl svarīgāks man šķiet veids – ceļš, kā ideja pārtop izrādē. Kādās organizācijas struktūrās darbi tiek veidoti, kādas ir varas un hierarhijas attiecības pašu izrādes radītāju, viņu un skatītāju starpā? Vai izrāde, kas risina tēmu par varmācību pret citādi domājošiem un jūtošiem, taču tapusi komandā, kur emocionālā vardarbība tiek uzskatīta par normu, patiesībā neturpina un nevairo vardarbību pasaulē? Vai teātris, kurā skatītājiem tiek piedāvāta izklaide, seksualizējot un objektivizējot jaunu aktrišu ķermeņus, nav līdzatbildīgs par to, ka notrulina skatītāju apziņu un grauj izpratni par sievietes vietu sabiedrībā? Vai arī mēs, profesionāļi, kas it kā to zinām un redzam, bet publisku kritiku noklusējam, lai saglabātu labas attiecības pašu aprindās, neesam līdzatbildīgi par notiekošo? 

Pārliecība, ka «manai balsij nav nozīmes», ir iemesls, kāpēc Latvijā vēlēšanās piedalās mazāk par pusi iedzīvotāju. Uzskats, ka atsevišķam cilvēkam nav vērtības, ir Krievijas imperiālisma pamatā. Tieši šo nemanāmo sakarību starp varas attiecībām sabiedrībā un reakciju kaujas laukā, spējot vai nespējot patstāvīgi pieņemt lēmumus, Ukrainas prezidenta biroja vadītāja padomnieks Oleksijs Arestovičs min kā būtiskāko Krievijas un Ukrainas armijas atšķirību. Ukraiņi pielāgojas situācijai, patstāvīgi pieņem lēmumus, atvēl telpu citam viedoklim. Krievijas armijas karavīri zvana uz Maskavu un gaida pavēli no augšas. Un to nav iespējams izmainīt ātri. Tas ir nebeidzams process, kas jāpārrada katru dienu. Demokrātija ir darbības vārds, un politiskajai līdzdalībai ir jābūt mūsu ikdienai. Arī teātrī. 

Matīss Gricmanis: «Ar vai bez teātra iesaistīšanās demokrātija brīnišķīgi spēj nomainīt vienu eliti ar otru, bez asinsizliešanas, atlasot izturīgākos, spējīgākos, drosmīgākos.» Foto no personīgā arhīva

Bailes apēd dvēseli. Realitātes fragmenti

Matīss Gricmanis, dramaturgs 

Prāga, Eiropas Teātra apvienības (ETC) ikgadējā sapulce, kurā Dailes teātris tika pieņemts par pilntiesīgu organizācijas biedru. ETC ir tīkls, kurš aptver 44 Eiropas teātrus – un divi no tiem ir Ukrainas teātri – tiem šogad pievērsta īpaša uzmanība. Laikmetīgās mākslas centra Dakh vadītājs Vlads Troickis uzrunā saka, ka atklāj mākslas fronti pret Krieviju. Viņš vēlas radīt jumta projektu, kurš apvienotu daudzus un dažādus mākslas notikumus, kuru mērķis būtu stāstīt par notiekošo un brīdināt, ka jebkura cita valsts var būt nākamā – ja Ukraina zaudētu Krievijas sāktajā karā. 

Politika un bailes ir nešķirami elementi. Kad 2017. gadā kopā ar Valteru Sīli Dirty Deal Teatro strādājām pie izrādes Būt nacionālistam, mēs gatavojāmies iespējamiem uzbrukumiem – kā fiziskiem, tā morāliem. Sagatavošanās ir labākās zāles pret bailēm. Teātris un pati teātra daba to māca. Mēģināt, mēģināt, mēģināt – līdz pirmizrādē beidzot rīkoties, neatkarīgi no tā, kādi jauni apstākļi nāk klāt. Elastība ir drosmes un pašpārliecinātības pazīme, kamēr robustums un sastingums ir sekas nepārvaramām bailēm. Jānis Kronis pieminētajā izrādē man saka: «Nē, viņam [Matīsam Gricmanim] bija bailes, bet, tikai pārvarot bailes, rodas drosme, vai ne, Matīs?» 

Žurnāli