Kad politika ienāk pati

Kad zvana kāds no autoriem, redaktors zina – droši vien sekos lūgums pagarināt raksta nodošanas termiņu vai kāds precizējošs jautājums. Šoreiz bija citādāk. Ja zvanīja kāds no autoriem, es jau zināju, ka lūgums būs – «varbūt es tomēr varu nerakstīt?» Parasti redaktors cenšas motivēt, runāt, pierunāt. Jo gribas dzirdēt tieši šā autora vai autores domas, stāstus, pieredzi. Bet šoreiz, atkārtoju, bija citādāk. Katru atteikumu uztvēru kā sava veida rakstu ar tukšām lapām, jo iemesls nebija laika trūkums vai slinkums. Es zināju, ka ikvienā atteikumā ir apmulsums, neizpratne, kā un kāpēc vispār tagad runāt. Un ko runāt. Un vai vārdiem šobrīd ir kāda nozīme. Tāpēc es gribētu sākt ar lielu pateicību visiem, kas spēja kaut ko pateikt. Un ar pateicību arī tiem, kas pateikt nespēja. Es to saprotu.

Cik ātri viss kļūst politisks. Atbilde «mani politika neinteresē» pati par sevi kļuva politiska

Man arī bija grūti runāt un domāt. Ātras reakcijas, vērtējumi – teātrī mēs tomēr esam pieraduši domāt lēni, iedziļināties, pētīt. Meklēt cēloņsakarības. Sākumā tuvoties un tad nedaudz distancēties. Redzēt lielo bildi, pārredzēt kompozīciju. Šķita ļoti neierasti, ka jāreaģē tagad un tūlīt. Un ar ko reaģēt? Kāda žurnāliste man jautāja, vai es jūtos vainīgs par to, kas notiek. Konkrēti, ka Krievija sākusi karu pret Ukrainu. Ja mana dzimtā ir krievu valoda, tātad esmu kaut kādā ziņā saistīts? Es nezinu. Man sen nebija tādas vajadzības domāt par savām identitātēm – etniskām, nacionālām, globālām. Žurnāliste mani ilgi «mocīja», jo domāja, ka man jājūtas vainīgam. Un es arī jūtos. Nezinu, vai kā krievs. Drīzāk kā cilvēks, pilsonis. Tik lielā mērā, cik šobrīd jūtas vainīgs jebkurš kaut cik veselīgi domājošs inteliģents cilvēks, kurš jautā sev – ko es izdarīju nepareizi. 

Pirmajā brīdī šķita neticami, cik ātri viss kļūst politisks. Atbilde «mani politika neinteresē» pati par sevi kļuva politiska. Izrāde par ļaunumu vienā konkrētā ģimenē – tagad arī ir politiska. Pat ikdienas prakses – nedomāt par karu, nelasīt ziņas – tagad tā ir politika vistīrākajā veidā. Agrāk bieži skatījos arī Krievijā veidotus TV raidījumus par kultūru: par teātri, mākslu. Tagad jebkurš jauns raidījums, kurā nekas nav mainījies, kopš sācies karš, priekš manis arī ir politika. Politiskā pozīcija. 

Kad domājām par Teātra Vēstneša numura Tēmu – kultūras/teātra un politikas attiecībām –, man vēl nešķita, ka šīs jomas atrodas viena otrai blakus. Vismaz ne Latvijā. Mēneša laikā šī sajūta mainījās tik ļoti, ka tagad šķiet, ka politiskais konteksts mums ir bijis vienmēr. Tikai mēs varbūt to negribējām vai pat nespējām apzināties. Bet, kā zināms, dzīve, realitāte, vēsture, politika ienāk mākslā un mūsos pat bez mūsu apziņas un apzināšanās. Šis numurs ir mūsu nelielais mēģinājums runāt par to.