Pasaules vienaldzības tumsnējā gaita

Šosezon Latvijas Nacionālās operas un baleta operiskā sadaļa nav bijusi iepriecinoša, un pat sevišķi gaidītais Jāņa Kalniņa Hamlets gan bija muzikāli spēcīgi ritošs (lielisks diriģenta Mārtiņa Ozoliņa veikums), taču skatuviski pārblīvēts ar koncepcijām un simboliem tā, ka mūzika noslīka Kristīnas Vuss režijas idejās, un iespaidu nemainīja arī scenogrāfa Andra Eglīša teicamās lielformāta bildes, kuru iedarbībai stājās ceļā skatuves detaļu pārdāsnība. 

Par Hamletu te varētu nerunāt, ja ne atmiņas par 1999. gada Mocarta operas Dons Žuans iestudējumu, kura režisore bija tā pati Kristīna Vuss – spoža profesionāle un operas nerva pazinēja. Toreizējais Dons Žuans palicis prātā kā metafiziskas burvības apdvests, rožu ziedlapās un gotiskā misticismā mērkts inscenējums ar jaunu balsu teicamu ansambli. 2009. gadā pie Mocarta šedevra ķērās Andrejs Žagars un lika darbību uz kuģa, tādējādi ierobežojot darbības telpu un piedāvājot skaidri definētu koncepciju, kas labi izskatījās rakstiskā izklāstā, bet skatuviskajā risinājumā (atšķirībā no Vuss veikuma) nav palikusi diez ko spilgtā atmiņā. 

Šo rindu autora ieskatā izrādes iedarbīgumu vai, vienkārši sakot, skatuvisko kvalitāti nosaka tas, kāds priekšstats par redzēto paliek uz daudziem gadiem, ja ne visu dzīvi: nav svarīgas detaļas vai fabula, ir svarīgi, vai izrādes kodols pietiekami spēcīgi iespiežas atmiņā kā veidols, būtība, nezinu, kā vēl to var nosaukt. Pirmtēls varbūt. 

Jaunais Dons Žuans noteikti paliks atmiņā kā veidols. Režijas precizitāte un ciešā sasaiste ar mūziku, scenogrāfijas vērienīgums un arhitektoniskā skaidrība, videodarbu neuzbāzīgums un asprātīgā piedalīšanās izrādes norisēs plus spožais solistu ansamblis un diriģenta perfektā atbilsme Mocarta afektiem – saukšu to par lielu LNOB veiksmi pēc ilgāka pārtraukuma, proti, kopš 2019. gada maija, kad notika Pulenka operas Karmelīšu dialogi pirmizrāde (ļoti labs bija arī Imanta Kalniņa operas Spēlēju, dancoju iestudējums, tomēr skatuviskajā ziņā ne tik pilnīgs kā Pulenka un tagad Mocarta lasījums). 

Ar šo apgalvojumu nonākam opozīcijā, jo profesionāļu aprindās labais tonis, šķiet, ir brāķēt jaunās izrādes režisorisko risinājumu. Tomēr mēģināsim iebilst. 

Visupirms žanrs – dramma giocoso (komiskā opera ar traģēdijas elementiem – red.). Ideālās teātra izrādes apzīmējums. Divdabīgā maska ar smaidu un sirdēstu. Tāda ir arī Mocarta mūzikas iedaba: versmaina vitalitāte un rokoko bezrūpīgums nemanāmi saaug ar dramatisku saviļņojumu un likteņa triecieniem. Operu Dons Žuans var risināt gan metafiziski konceptuāli (Vuss gadījums), gan sadzīviski teatrāli, un Marsels Lombardero izvēlējies otro virzienu. Viņam nav lielu ilūziju par cilvēka dabu un, liekas, arī par to, kādus ceļus iet mūsdienu pasaule.