Skatuves košums nespēj aizmālēt ikdienas dzīves pelēcību. Intensīvi sarkanais atstāj paliekoši  nogurdinošu iespaidu. Dzidra – Ilze Pukinska, Vizma – Klinta Reinholde, Andrejs – Sandis Runge, Uģis – Eduards Johansons. Foto – Matīss Markovskis

Es un PSRS, un 21. gs.

Pārdomas par Jāņa Znotiņa satīru par dzīvi komunismā «Mēs, roks, sekss un PSRS» Valmieras teātrī

Protams, lai cik ciniski tas izklausītos, politiskie pasaules murgi 2022. gada pirmajā pusē kļūst par daļu no izrādes mārketinga. Lai gan, no otras puses, tā potenciāls, visticamāk, netiek piepildīts Valmieras teātra remonta dēļ. To noteikti var aprēķināt, tik man nav statistikas datu. Un tas arī nav svarīgi. 

Svarīgi ir tas, kas, par ko un kam ir veidojis šo izrādi (Mēs, roks, sekss un PSRS). Izrādes veidotāju un dalībnieku vidējais dzimšanas gads ir 1982. (neatradu vien gaismu mākslinieka Gata Priednieka-Melnača dzimšanas gadu). Tātad vidējais izrādes dalībnieks Padomju Savienībā ir nodzīvojis vien pirmos astoņus savas dzīves gadus. Cik daudz jūs atceraties no pirmajiem astoņiem savas dzīves gadiem? Visticamāk, ne daudz. Un vēl ticamāk, ka teju neko par politiskajiem lēmumiem un valstiskām ķēpām. Tātad es secinu, ka izrādes objekts – jaunība padomijā – ir vēsturisks izpētes objekts, nevis atmiņu stāsts. Un tātad izejas punkts stāstiem ir 2021. gads, kad radošā grupa sākusi dažādu materiālu izpēti. Par ko es runāju? Par sākto kampaņu «kas bija nepareizi». Kampaņa gan tālu neizskanēja, tomēr uz mani atstāja lielu iespaidu. Mēnešiem staigāju apkārt ar neizpratni par to, no kurienes kādam ir radusies ideja, ka šī ir dokumentāla izrāde. Vai ka izrādei būtu uzdevums būt faktoloģiski precīzai. Vai ka indivīda atmiņa ir objektīva. Lai gan fake news kā termins ir parādījies mūsu gadsimtā, arī iepriekšējo gadsimtu propagandas izplatīšanas paņēmienos var samanīt līdzības. Tādēļ – kāds brīnums, ja izrādes materiālos un dramaturģiskā teksta gala variantā parādās «kļūdas»? Man gribas aizstāvēt ik teikumu, atgādinot, ka visos laikos eksistējusi un eksistēs interpretācija. Vēl jo vairāk mākslā, kurai tomēr teātris joprojām ir piederīgs, ne tā? Turklāt dzīvā māksla pieļauj arī cilvēcisko kļūdu iespējamību. Iepriekšējie divi gadi šajā pasaulē arī pierādījuši, ka izvēlēties, kam ticēt un uzticēties, ir neizsakāmi grūti, ja varam zaudēt draugus, elkus un cieņu pret citiem vienas špricītes dēļ. Tāpēc jautājumos par vēsturi izšķirties, kam ticēt, ir vēl grūtāk. 

Jānis Znotiņš, Ance Muižniece un Pamela Butāne ir jau ieeļļota mākslinieciskā kombinācija, kas pievēršas tik sāpīgi sarežģītajai jauniešu auditorijai. Un šķiet, ka veiksmīgi. Es pieļauju, ka arī pusaudžu vecumā jauniešu kultūras patēriņa izvēles galvenokārt ietekmē vecāki vai skolotāji, tāpēc šķiet, ka radošais tandēms trāpa tādā ģimeniskā «mīkstumiņā», piedāvājot izrādes, kas būs interesantas visai ģimenei, jo tās balstītas uz vecākiem zināmām un tuvām parādībām (kā Regīnas Ezeras Cilvēkam vajag suni vai Pērkona mūzika) un piedāvā stāstus nesarežģītā dramaturģijā un gana atvērtā formā, kas varētu šķist pievilcīgāka jauniešiem. Tā tas ir arī šajā gadījumā. Lai gan acīmredzamā mākslinieciski emocionālā manipulācija ar Pērkonu, kas liek zālei būt aizrautīgā kustībā jau no pirmajiem izrādes mirkļiem, mani drusku kaitina (tieši nepārprotamās caurspīdības dēļ), nevar noliegt, ka tas ir veiksmīgs paņēmiens, kas arī satuvina zālē sēdošās paaudzes. Un šajā gadījumā manipulācija ir pilnībā saprotama tieši tāpēc, ka pats Pērkons un leģendārākais grupas koncerts kļūst par atspēriena punktu izrādes tapšanā.

Žurnāli