Karalienes un demagogi

Režisoru Sergeju Golomazovu un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri saista sena sadarbība, kas tagad pāraugusi nopietnās un, cerams, ilglaicīgās attiecībās. Jau četras sezonas teātra mākslinieciskās vadības groži ir uzticēti tieši viņam. Tas ir gana ilgs laiks, lai iepazītu trupu un varētu sākt runāt par teātra māksliniecisko virzību un repertuārpolitikas veidošanas principiem. Savukārt skatītāji varētu sākt baudīt šīs kopdarbības jaunos augļus. Tiesa, Golomazovam pirmie vadības gadi iekrituši visai sarežģītā brīdī. Pilnvērtīga teātra darbība varēja noritēt vien pirmajā sezonā, bet viss turpmākais bija pakārtots dažādiem epidemioloģiskajiem ierobežojumiem. Tādēļ runāt par repertuārpolitiku kopumā šoreiz izvairīšos, labi saprotot, ka teātra darbība daudz vairāk tikusi pakļauta izdzīvošanas un kopējās nodarbinātības uzdevumam, nekā tas būtu noticis normālos apstākļos. 

Tomēr paraudzīties uz paša Sergeja Golomazova radošo rokrakstu un mākslinieciskajiem uzstādījumiem aktieru ansamblim mani uzvedināja divi šīs sezonas iestudējumi – Stepančikovas ciems un Lai dzīvo Karaliene, vivat! No literārā materiāla viedokļa šie darbi liekas visai tāli, tomēr abām izrādēm kopīgā ir daudz vairāk nekā atšķirīgā. 

Apzinātu atsauci uz visu Dostojevska daiļradi ar spilgtiem teatrāliem gājieniem režisors rada jau no pirmā izrādes brīža

Vispārinājumi un konkrētība

Fjodora Dostojevska stāstā Stepančikovas ciems un tā iedzīvotāji par liekēdi un dīkdieni, kādreizējo kalpu Fomu Opiskinu, kurš kā rafinēts demagogs apvārdo un pakļauj cienījamu muižnieku Rostaņevu un viņa ģimeni, Dostojevska daiļrades pētnieki saskata aizsākumu daudziem rakstnieka vēlākajā daiļradē radītajiem psiholoģiskajiem varmākām. Apzinātu atsauci uz visu Dostojevska daiļradi ar spilgtiem teatrāliem gājieniem Sergejs Golomazovs rada jau no pirmā izrādes brīža, kad uz skatuves ar cirvi rokā proscēnijam pāri pāriet Aleksandra Poļiščuka Gavrila. Šķiet, režisors, veidojot izrādi, ir tiecies ne tik daudz atklāt konkrētā ciema iedzīvotāju raksturus, kā parādīt Dostojevska daiļrades arhetipiskos varoņus, kas ieceres ziņā ir ļoti spēcīgs pieteikums. Uzlūkojot izrādi šādā perspektīvā, Janas Herbstas Nasteņkā var saskatīt Soņas Marmeladovas vaibstus, bet Anatolija Fečina Rostaņevā – atblāzmu no kņaza Miškina paļāvības un naivuma. Bet tikpat labi šīs iezīmes ir pietiekami vispārinātas, lai būtu attiecināmas uz cilvēku kopīgām tipoloģiskām izpausmēm, nevis konkrētiem Dostojevska varoņiem. 

Tomēr augstā varoņu vispārinājuma pakāpe konkrētajam stāstam piešķir negaidītu aktualitāti. Īpaši tādēļ, ka teātris līdz ar Krievijas sākto karu Ukrainā ir ierauts ļoti smagā politiskā diskursā. Īpaši aktuāla ir kļuvusi saruna par dažādām varas attiecībām, manipulatīvām spēlēm un indivīda brīvību pašam pieņemt lēmumus. Skaidrs, ka Stepančikovas ciema iestudēšanu iedvesmojušas divas jubilejas: Dostojevskim – 200, Jakovam Rafalsonam – 75. Tomēr man gribas akcentēt izrādes saturu kā apzinātu izvēli un viedokļa paušanu. Uz šādām domām vedina gan izrādes kompozīcija, gan estētika. 

Režisors katram Stepančikovas ciema iedzīvotājam piešķīris pa vienai, toties intonatīvi spilgtai izpausmei. Viss ciems darbojas kā mehāniski uzvelkamas lelles. Dažiem mehānisms pieļauj darbību tikai vienā reģistrā ar vienveidīgām reakcijām, citiem rīcības diapazons ir nedaudz plašāks, taču vienalga vienīgās īpašības determinēts. Ilgstoši baudīt kopainas ir grūti, jo nekādu jaunu informāciju par ciema iedzīvotājiem tās nesniedz, tik vien kā ļauj turpināties stāstam. Uz šā fona Jakova Rafalsona niansētā aktierspēle ar neskaitāmiem pustoņiem, nopūtām un kautrām reakcijām ir kā manipulācijas paraugstunda un vienlaikus lieliski iekļaujas kopējā izrādē valdošajā karnevāla kultūras izspēlē. Noguruma pilnā balss, kurai jāliecina par Fomas Fomiča grūto kalpošanu, pieklusinātā intonācijā paustais aizvainojums un «mazā cilvēka» tēls raisa pamatotu vainas apziņu ikvienā, kas mēģina iebilst viņa nodomiem. Anatolija Fečina Rostaņeva mēģinājumi pretoties šim «sirdscilvēkam» ir neglābjami lemti neveiksmei. Tādēļ jo interesantāk ir vērot Fomas Fomiča māku atkāpties brīdī, kad viņam draud sakāve, lai vēlāk to atkal pārvērstu par uzvaru. Patiesībā tieši pēdējā izrādes pusstunda un Fomas virtuozā divcīņa ar Rostaņevu ir šīs izrādes nozīmīgākā daļa. Ne jau velti Fomas Fomiča Opiskina loma uzticēta leģendāriem 20. gadsimta krievu aktieriem, to skaitā Mihailam Čehovam, kura vārdu nes Rīgas Krievu teātris. 

Vizuāli spilgts izrādes tēls ir viena no Sergeja Golomazova radošā rokraksta raksturīgākajām iezīmēm

Kontrasti un pamatvērtības

Iesākto sarunu par varu turpina arī Sergeja Golomazova jaunākais iestudējums Lai dzīvo Karaliene, vivat!, kas pavisam tieši pievēršas politisko intrigu spēlei. Sižeta pamatā ir stāsts par divām karalienēm – Anglijas Elizabeti Tjūdoru un Skotijas Mariju Stjuarti. Dramaturgs Roberts Bolts abas valdnieces centies atbrīvot no stereotipiskām klišejām – viņa Elizabete nav paštaisna fūrija un Marija nav karstgalvīga mocekle. Lugas un izrādes izejas pozīcijā ir divas jaunas, skaistas sievietes. Viena ļaujas savai dabiskajai vitalitātei un azartam. Otra – pakļaujas politisko spēļu noteikumiem un galma reglamentam. Jau dalot lomas, režisors apzināti ir izmantojis vizuālu kontrastu, slaido, stalto Danu Bjorku pretstatot smalkajai un lokanajai Jekaterinai Frolovai.