Dinas (Agate Krista) un Jāzepa (Toms Harjo) mīlestības un tuvības epizode risināta Dmitrija Gaitjukeviča kustību partitūrā. Foto – Jānis Deinats

I kūtīs cilvēki

Raiņa traģēdija «Jāzeps un viņa brāļi» Jaunajā Rīgas teātrī

Ingas Tropas-Fišeres iestudējumā Raiņa traģēdija Jāzeps un viņa brāļi pārtapusi par izrādi Ekspedīcija «Jāzeps». Tas paver neierobežotas iespējas interpretācijā, režisorei iegūstot brīvību un atsakoties no pretenzijām uz to, ka viņa zina labāk, par ko ir rakstījis Rainis. Tas, kurš ir determinēts, ir skatītājs, kam ir zināšanas, jo tām īsti nav nozīmes. Tomēr tieši zināšanas ļauj novērtēt režisores paveikto. Reti kurš mākslas darbs Latvijas jaunākā laika teātrī ir tik neviendabīgs, un tas reizē nav un ir labi. Nav – jo pilnība ir ne tikai pašsaprotama tieksme ik mākslas darbā, bet arī Raiņa iecienīts jēdziens. Ir – jo par izrādi ir interesanti domāt un rakstīt. 

Gluži tukšā vietā nodevības un piedošanas tēma, šķiet, nav izaugusi

Vai izrāde, kurā puse no dalībniekiem ir 4. kursa studenti, arī galvenās lomas tēlotājs Toms Harjo, iegūst vai zaudē, ja tai nav piešķirts diplomdarba statuss? Nezinu, kāds bijis teātra vadības arguments, šo statusu nepiešķirot, jo diplomdarba izrādēs mēdz piedalīties arī nobrieduši profesionāļi, īpaši lomās, kas paredzētas pusmūža aktieriem. No vienas puses, tagad latiņa, kas uzstādīta Ekspedīcijai un jo īpaši Harjo, pacelta augstāk. No otras puses, ja jau reiz jaunie aktieri bez atlaidēm tiek vērtēti izrādēs Desmit iemeslu apciemot Kauci un Dublinieši Miera ielā, kāpēc lai te būtu citādāk? 

Jāzeps pret pasauli. Aktierdarbi

Atšķirību vērtējumā rada fakts, ka Jāzeps ir viena no sarežģītākajām lomām latviešu dramaturģijā, kuras pilnvērtīgai atveidošanai ir nepieciešama ne tikai personības harisma – pat ja tā ir tikai topoša skatuves personība –, bet arī profesionāls spēks izmantot atvēlēto skatuves laiku. Jāzeps no skatuves praktiski nenoiet, vienalga, vai izrādes garums būtu jūtami reducēts, vai tās ir režisores izvēlētās gandrīz četras stundas. Turklāt svarīga ir aktiera dzīves un domāšanas pieredze, lai padarītu par savu Raiņa tekstu un viņa idejas. Toms Harjo tās risina mūsu acu priekšā, un arī tekstu viņš visumā atzīstami padarījis par organisku un savu. Nezinu neko par viņa paša pārdzīvoto, tomēr šķiet, ka gluži tukšā vietā nodevības un piedošanas tēma arī nav izaugusi, tāpat harismas viņam netrūkst. 

Tas, kas izskatās kā pagaidām neatrisināta vai šobrīd neatrisināma problēma, ir aktiera nelielā profesionālā pieredze. Tā liek viņam ļoti daudz skatuviskās enerģijas izmantot izrādes pirmajā daļā, jo galu galā brāļu naids nevar rasties tukšā vietā. Izredzētība, pārliecība par sevi, nolemtības apziņa, ideālisms, proti, tas, kas Jāzepam šķiet pašsaprotams, bet brāļu acīs ir iracionāls, nav uz skatuves attaisnojams ar tikpat iracionālu gaišumu un smaidu cēliena garumā un neprasmi «vest sarunas».

Miķeļa Fišera veidotā skatuves telpa ietver sevī tik daudz informācijas par laiku un vidi, ka ktieriem atliek to tikai apdzīvot. Skats no izrādes Ekspedīcija «Jāzeps». Foto – Jānis Deinats

Jaunais aktieris visu pirmo cēlienu savu darbošanos balsta galvenokārt vēlmē izprast brāļus un pasauli, bet tad, kad tas nav iespējams, ļauj lietām vienkārši notikt. Kā, piemēram, skatā, kad viņa Jāzeps atsakās dot brāļa miera skūpstu Ritvara Logina Levijam un Ivara Krasta Simonam, un tas tikai «pielej eļļu» viņu gribai nosargāt savu skaidro pasaules hierarhiju. Turklāt abi, bet jo īpaši Ritvars Logins, nespēlē šos brāļus kā pasaules ļaunuma simbolu: viņiem katram ir sava sāpe un savs pamatojums, kāpēc nav pieņemamas Jāzepa ambīcijas mainīt pasaules struktūru. Simonam tā ir intuitīva nepieciešamība aizsargāt privātīpašumu, par kādu viņš uztver Dinu. Savukārt Levijam, tāpat kā Jāņa Grūtupa Jūdam, pretestības pamatā ir nevēlēšanās sagraut reiz uzceltu pasauli. Levijs uz to raugās pilnībā racionāli. Savukārt Jūdas izkāpinātā taisnīguma apziņa pieļauj, ka ne viss skaidrojams racionāli, tāpēc viņš mēģina risināt notiekošo ar sev pieejamām metodēm, līdz pārliecinās, ka objektīvas taisnības nav, un tas savukārt satricina viņa iekšējo pasauli. Šo satricinājumu Grūtups nospēlē pārliecinoši, tāpat kā Logins – Levija racionālā prāta kombinācijas. Kas apliecina režisores varēšanu kopā ar aktieriem izveidot pilnasinīgu tēlu traktējumu. 

Žurnāli