Galvenokārt kritiskas domas par Eihi un Kalnozolu

Neuzrakstītā luga

Mārtiņš Eihe kāda intervijā teica, ka vienmēr ir gribējis iestudēt kaut ko no Andra Kalnozola, un studiju laikā pat ķircinājis, lai uzraksta viņam lugu. Kad iznāca grāmata, Eihe steigšus pieteicies to uzvest (vēl nepaspējis izlasīt) un – pirms vērsties pie Rasas Bugavičutes-Pēces, dramatizējumu veidot piedāvājis pašam autoram, taču Kalnozols atteicis.

2004

Man bija apmēram divpadsmit gadi, un neviena nebija mājās. Apaļo pusdiengaldu es novietoju parketa klātās dzīvojamās istabas vidū, uzvilku vilnas zeķes, ieskrējos pa blakusistabas paklāju, aizslidinājos līdz galdam, palēcos, nošļūcu pa tā virsmu un atspēros, lai caur durvju aili ielēktu nākamajā istabā, bet nebiju visu līdz galam aprēķinājis un, ietriecies ar galvu durvju pārliktnī, atjēdzos sēdus uz sliekšņa. Izsaucu tēti, un braucām uz traumām. Gaidot rindā, manu uzmanību piesaistīja kāds par mani dažus gadus vecāks puisis ar redzamiem garīgās attīstības traucējumiem. Viņam bija tumši mati un brilles, un viņš vairākkārt atkārtoja tādu frāzi: «Kad būšu vesels, bradāšu pa jūriņu.» Ar sašūtu galvu pārradies mājās, aizgāju savā istabā un speciāli par viņu domāju: «Kad būšu vesels, bradāšu pa jūriņu,» es klusiņām atkārtoju pie sevis, līdz ap dūšu kļuva tik skumji un jēgpilni, ka jārīstās no asarām. «Kāpēc man tik ļoti gribas raudāt?» es jautāju tētim. Neatceros, ko tētis atbildēja, bet atceros viņu sakām, ka varbūt tas puisis ar brillēm īstenībā ir tieši ļoti laimīgs, nevis nelaimīgs.

Kad iznāca grāmata, Eihe steigšus pieteicies to uzvest

Kalnozols un Moljērs

Kalendāru izlasīju tikai šopavasar. Un labi pavadīju laiku. Neatceros, ka vispār kāda grāmata būtu tik ātri lasījusies. Bija arī ļoti smieklīgi – pēdējo reizi, šķiet, tik skaļi smējos, lasot Moljēru, un tā droši vien nav sakritība. Izraisīt rakstīšanas brīdī klāt neesoša lasītāja smieklus ir apbrīnojama tehniska prasme, kura – es pieļauju – kā Kalnozola, tā Moljēra gadījumā slīpēta ilgstošās attiecībās ar dzīvu skatītāju. 

Un tur bija vēl citi grāmatā minēti apstākļi

Diemžēl esmu redzējis tikai vienu Kalnozola izrādi – Mazie jautājumi. Tas notika ļoti līdzīgos apstākļos tiem, kādos savu pirmo teātra iestudējumu noskatījās Kalnozola romāna varonis Oskars – 2014. gada vasarā Valmiermuižā, Mārtiņa Eihes un Kristas Burānes rīkotajā teātra festivālā jauniem cilvēkiem NoMadI. Es biju brīvprātīgais, palīdzēju sanest aparatūru, salikt krēslus vecā amerikāņu armijas teltī un sapazinos ar Dirty Deal Teatro aktieriem, kas paši arī bija skatuvnieki.

Pēc tam stāvēju rindā uz tualeti tieši blakus privātdaiļdārzniekam no izrādes — Andrejam Možeiko — un satraukti domāju, ka vajadzētu kaut ko tā kā pajokot un teikt: «Cik labi, ka satiekamies vēl pirms paša tualetes apmeklējuma, citādi es tā arī nezinātu, vai jādod roka sveicienam, ja tā pēc mazgāšanas vēl mitra,» bet tas likās pārāk stulbi. «Nu, kā tev izrāde?» viņš jautāja. Un es viņam teicu: «Kopumā jau diezgan iespaidīgi un kruti, un vispār man šķiet laba ideja par tiem plastmasas maisiņiem un draudzeņu tēviem, un tā. Bet kāpēc ņirgāties par mazo cilvēku? Par mazo cilvēku nevajag ņirgāties.» 

Es nupat biju pabeidzis pirmo kursu filosofijas fakultātē, un mani nodarbināja lieli jautājumi, turklāt manī nez no kurienes bija uzradusies tāda bēdīga apjauta, ka esmu zaudējis saikni ar īsto dzīvi, kuru raksturo spēja satraukties par sīkumiem. Mazo jautājumu cilvēks šķita reizē svēts un svešs, es jutu ilgas, tiecos viņu saprast, reizē alku un par varēm vairījos iemiesot, bet izrādes veidotāji no tā visa bija uztaisījuši sektantisku farsu, asprātīgu un aizraujošu, bet riebīgi zobgalīgu. 

Tā es domāju toreiz, tagad man šķiet, ka ar izrādi viss bija kārtībā un tas, ko tiku noturējis par ņirgāšanos, patiesībā ir veselīga un laba pašironija, kuras savukārt vajadzīgajā apjomā trūkst Kalendārā un ko Eihe kaut kādā mērā ir centies kompensēt uz skatuves.