Dailes starptautiskais kurss

Jūnija sākums ir laiks, kad teātros tapušos jauniestudējumus iespējams novērtēt ne vairs īslaicīgā, bet jau sezonas nogrieznī. Dailes teātrim 2021./2022. gada sezona bijusi daudzveidīga un spožu notikumu piesātināta, ne tikai veiksmīgi pārvarot pandēmijas radītās grūtības, bet arī izvirzot jaunus, neslēpti ambiciozus nākotnes mērķus. Dailes teātra kopējā mākslinieciskajā kursā saskatāma vēlme teātri ievest starptautiskajā apritē, radot izrādes, kas būtu piemērotas ne tikai vietējam skatītājam. Šo tendenci aizsāka poļu režisora Lukaša Tvarkovska radītais lielinscenējums Rotkho un tikpat mērķtiecīgi turpina režisora Timofeja Kuļabina un starptautiskas radošās komandas veidotā izrāde Kokvilnas lauku vientulībā. Nupat izziņota arī Dailes kā pirmā Baltijas teātra uzņemšana Eiropas Teātru savienībā (European Theatre Convention). Līdzās Baltijas Drāmas forumam un Spēlmaņu nakts izrāžu skatei kā notikumiem, kas ļauj veidot attiecību tīklu vismaz ar tuvāko valstu teātra profesionāļiem, šis ir nozīmīgs solis Latvijas teātra reprezentācijā Eiropā, kas kopš Jaunā Rīgas teātra ārvalstu viesizrāžu laikiem kļuvusi krietni neaktīvāka.

Pilntiesīga Dailes teātra izrāde, ne tikai izrāde uz Dailes teātra skatuves

Konteksta varā

Pirms analizēju izrādi Kokvilnas lauku vientulībā mākslinieciskā aspektā, jāmin divi vienlīdz spēcīgi konteksti, kas kā neobligāta piedeva ir pavadījuši tās reklāmas kampaņu un tā vai citādi ietekmē šīs izrādes uztveri. 

Pirmais – izrādes tapšanas konteksts – iezīmē problēmu, ar ko Krievijas Ukrainā sāktā kara dēļ saskārušies ļoti daudzi teātra veidotāji, proti, visa mūsu dzīve ir sadalījusies divos laika posmos – pirms 24. februāra un pēc tā. Spēcīgais politiskais konteksts uz teju jebkuru dzīves un mākslas parādību liek raudzīties caur savu prizmu, liekot pārvērtēt mākslas darbos iztirzāto tēmu nozīmību vai morālo vēstījumu, un tieši tāpat uz kara fona nozīmīga ir kļuvusi gan katra individuālā mākslinieka, gan mākslas darbus atbalstošo, producējošo u. c. organizāciju sociālpolitiskā nostāja. Neiztirzājot Latvijas un Eiropas teātrī aktuālākos piemērus, vēstures fiksācijai jāpiemin vien tas, ka Bertolta Brehta gestus ideja ir atgriezusies ar nebijušu aktualitāti, dzīves realitātei un, piemēram, aktiera vai režisora privātajai viedokļa pozīcijai kļūstot dominējošai pār mākslu. Šis fons ietekmēja un uz mirkli sašūpoja arī izrādes Kokvilnas lauku vientulībā tapšanas procesu, kas bija saistīts ar Krievijas fonda Teritorija līdzfinansējumu, taču galu galā iestudējumu izdevās realizēt ar vietējo sponsoru atbalstu un biļešu ieņēmumiem, tādējādi, kā recenzijā žurnālam IR norāda Edīte Tišheizere, kļūstot par pilntiesīgu Dailes teātra izrādi, ne tikai izrādi uz Dailes teātra skatuves. Savukārt izrādes iestudēšanu pavadīja teātra direktora Jura Žagara paziņojums, ka «visa šī mākslinieciskā komanda kategoriski nostājusies pret Krievijas karu Ukrainā un to publiski paudusi, un daļa no viņiem jau tagad ir emigrējusi uz ārzemēm. (..) Šie cilvēki apzinās, ka viņiem atpakaļ Krievijā, visticamāk, ceļa nav.» 

Otrs – jau ar pašu iestudējuma izrādīšanu saistītais konteksts – ir daudz teatrālāks. Proti, līdzīgi kā izcilā baletdejotāja un aktiera Mihaila Barišņikova parādīšanās Alvja Hermaņa izrādēs Brodskis/Barišņikovs (2015) un Baltais helikopters (2019), arī Dailes teātra jauniestudējuma galvenais pievilcības spēks ir amerikāņu aktieris Džons Malkovičs, kura personības unikalitāte šķietami attaisnoja projekta izmaksas un astronomiskās biļešu cenas. Likumsakarīgi, ka šādu projektu gadījumā pirmais, ko skatītāji uztver, ir nevis pati izrāde vai aktieru iemiesotie tēli, bet gan aktieris kā privātpersona, un paiet pāris minūšu, kamēr smadzenēs norimst tur virmojošā doma: «Džons Malkovičs uz Dailes teātra skatuves. Es skatos uz ĪSTU Džonu Malkoviču.» Dailes teātra izziņotie nākotnes plāni, kuros paredzama Malkoviča atgriešanās jau režisora statusā, «izslāpušos» skatītājus gan mierina, ka šī nav vienreizēja dzīves pieredze, bet, cerams, veiksmīgas aktiera un teātra sadarbības sākums.

Zemapziņas telpa

Izrādes mākslinieka Oļega Golovko, video dizainera Aleksandra Lobanova un gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa radītā telpa ir pelēka un nomācoša. Jau kopš pirmajiem mirkļiem ir skaidrs – izrāde mūs ieved zemapziņas telpā, kurā ieslīkstam kā grimstošās smiltīs. Spēles laukumu samazina un ierobežo divas plaknes: siena, kurā ir slīdošas durvis, kas atveras, atklājot dažādas mikrotelpas, un savā ziņā raisa asociācijas ar cietuma kamerām vai zārkiem, un video ekrāns, kurā redzami gan aktieru seju tuvplāni, gan scenogrāfijas detaļas, gan pelēka, pelējuma saēsta migla, kas kopā ar Timofeja Pastuhova veidoto skaņu fonu atdala vienu epizodi no citas. Šī vide ir lieliski atbilstoša franču 20. gadsimta 70.–80. gadu kulta dramaturga Bernāra Marī Koltesa apziņas plūsmas tehnikā rakstītajai dramaturģijai, kurā nav sižeta, ir tikai divu depersonalizētu varoņu – Dīlera un Klienta saruna par darījumu, taču netiek atklāts (un nav arī būtiski), kas ir šī darījuma objekts. Dialogos formulēto domu, sajūtu, sapņu, murgu radītie plūstošie tēli, kas materializējas sarežģītās verbālās konstrukcijās, liek skatītājam sekot līdzi teksta plūdumam neatslābstošā koncentrēšanās intensitātē, par galveno kļūstot teksta poētiskajai, pat muzikālajai vērtība.