Rēzijas Kalniņas Kundzes un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Solanžas lomu interpretācija izrādē «Kalpones» vēsta par varas degradējošo un iznīcinošo dabu un iespaidu uz cilvēku. Foto – Arturs Pavlovs

Spēles ar varu un varas spēles

Pseidokritika par kritiku divām Dailes teātra izrādēm – «Kalpones» un «Spēles ar Jūliju»

Apzinos, cik bīstams uzdevums teju tikko «spalvu» ievingrināt sākušam rakstītājam ir kritikas žanrs. Kāds Sīzifa darbs ir rakstīt par izrādēm Kalpones un Spēles ar Jūliju Viestura Meikšāna režijā. Cik sarežģīti ir rakstīt par kolēģu sniegumu! Turklāt neizbēgami pieskaroties klasiķu Augusta Strindberga un Žana Ženē daiļradei. Un, lai būtu «pavisam jautri», režisors ir izvēlējies iestudēt, teikšu, interpretētu Strindberga Jūlijas jaunkundzes versiju Spēles ar Jūliju, ko radījuši Romāns Dolžanskis un Timofejs Kuļabins, teorētiķis un praktiķis.

Noskatoties Spēles ar Jūliju un Kalpones atkārtoti, turklāt vairākas reizes katru no tām, radās intuitīva, bet pārliecinoša sajūta par vienojošo abos iestudējumos – determinisms un sacelšanās, spēles ar varu un varas spēles, izlaušanās. Tēmas, kuras, iespējams, režisoru Viesturu Meikšānu nodarbina šajā viņa daiļrades posmā.

Analīzes priekšmets kļūst vēl sarežģītāks, pievēršoties dramaturģijas autoriem. Par Kuļabina un Dolžanska lugu kritiķe Zane Radzobe raksta, ka «viena sarežģītība ir pārtulkota citā sarežģītībā». Luga Spēles ar Jūliju tapusi 2021. gadā, Strindberga Jūlijas jaunkundze 1888. gadā, Ženē Kalpones 1946. gadā. Autori no trim dažādiem gadsimtiem, ar atšķirīgām ideoloģijām, orientācijām, sociālām sava laikmeta kritikām un pasaules tvērumiem. Tomēr tēmas, kuras nolasu, noskatoties abas izrādes, ir kopīgas. Vai tās iekodētas visās šajās lugās, vai tās ir režisora mērķtiecīga darba rezultāts? Iespējams, režisors šajās lugās saskata sev svarīgas tēmas un runā par tām no dažādu autoru problēmas uzstādījumiem, no dažādiem skatpunktiem. Varbūt izrāžu iestudējumi ir brīvā formā un procesā radīti mākslas akti, kas ļauj man pieredzētajā kosmosā salikt pašai savus subjektīvus akcentus? Negribu pieņemt kādu vienu norisi par absolūtu, jo neko jau nevar skaidri zināt. Pārdomu priekšmets tomēr ir ilūziju māksla. Negribu piedzīvot vilšanos savos spriedumos, kādu jau piedzīvoju, noskatoties Spēles ar Jūliju Dailes teātrī pirmo reizi.

Ārā no prāta varas cietuma

Pirmie iespaidi par redzēto bija nomācoši negatīvi, ņemot vērā, ka nāksies publiskot savas pārdomas par kolēģu sniegumu. Izrādes scenogrāfija, minimālisma stilā izturēta, dimensijā radot divas nošķirtas dzīves telpas. Nav neviena lieka elementa, skatītājs aprīkots ar modernām tehnoloģijām – radio austiņām, kuras paredzētas skatītāja nosacītai iesaistīšanai izrādes norisē. Izrādē spēlē četri aktieri. Divi no viņiem rada pārliecinošu iespaidu – Anete Krasovska Kristīnes lomā un Kārlis Arnolds Avots Tomasa lomā. Šķiet skaidri gan viņu raksturi, gan motivācijas, gan emocionālās pārmaiņas. Tomēr nepamet sajūta par šiem tēliem kā par treknām līnijām iezīmētiem komiksu varoņiem. Vēl skaudrāk kļūst, vērojot dueta – Laura Dzelzīša Žana un Ievas Segliņas Jūlijas – saspēli. Dzelzītis Žanu šķietami tīši spēlē pašdarbības teātra manierē, un es nesaprotu, kāpēc. Tāpat jau viņš ir Tomasa marionete, atkārtojot priekšā pateiktus vārdus un darbības manipulācijā ar Jūliju. Ieva Segliņa ar apskaužamu prāta veiklību veic domas un teksta virāžas, tomēr pārsvarā visu laiku atrodas vienā uzbudinātā psihofiziskā stāvoklī. Aktrises intensitāte, protams, ir apbrīnas vērta, bet mani, skatītāju, tā atstāj neskartu. Mokoša neizpratne mani pavada līdz pat izrādes fināla ainai, kurā Jūlija pārtver Tomasa spēli un pierunā viņu veikt hipnotisku rituālu, liekot atkārtot viņas teikto pavēles formā. Atkārto manis sacīto, liec man to darīt, un es to darīšu. Saki: «Aizej uz savu istabu, aizslēdz durvis, improvizē un jūties brīva!» Šis Ievas Segliņas Jūlijas teikums uz mani iedarbojas kā elektrošoks, kas stimulē dzīvības procesus. 

Ievas Segliņas Jūlija meklē aizmiršanos, provokatīvi spēlējoties ar Žanu (Lauris Dzelzītis), pati tādējādi kļūstot par spēles upuri. Foto – Jānis Deinats

Turpmāk es skatos šo izrādi vēl un vēlreiz no dažādiem skatpunktiem. Aplūkoju šo mākslas darbu no tuvāka un tālāka attāluma, «pieskaros tam» un, šķiet, sāku to uztvert. Vēlāk domāju, kāpēc tā nenotika pirmreizējā tvērumā. Un saprotu, ka blīvās ekspektāciju, pieredzes, salīdzinājumu, teoriju, priekšstatu sienas mani ieskāvušas tik cieši, ka vairs nespēju patiesi, atvērti uztvert dzīvu skatuvisko notikumu. Es saucu to par prāta varas cietumu, kurā vienīgā iespēja kļūt brīvam ir improvizēt, ko šobrīd ar šo tekstu mēģinu darīt.

Es saucu to par prāta varas cietumu, kurā vienīgā iespēja kļūt brīvam ir improvizēt

Var jau pateikt – «Dolžanskis, protams, nav Strindbergs» (implicēti teiktajā ietverot talanta salīdzinājumu), pateikt, ka «nekļūst pat aptuveni skaidrs, kāpēc Meikšāns šo darbu izvēlējies iestudēšanai», vai priecāties par seksu starp briseles kāpostiem. Bet var arī ieiet savā istabā un improvizēt ar ģeniālas, novērtētas lugas tēliem, arhetipus ieraugot un fiksējot laikmetīgā kontekstā. Sacelties pret determinismu mākslā.

Žurnāli