Ekrāna nežēlīgajā pietuvinājumā spēle kā «viltojums» ir iespējama tikai pilnīgā personiskās patiesības «oriģinālumā». Ekrānā: Anna Frīdmena – Rēzija Kalniņa. Foto – Artūrs Pavlovs

Eksistence ir vienlaicība

Lukaša Tvarkovska «Rotkho» Dailes teātrī

Mani sauc Edīte Tišheizere, es esmu profesionāla skatītāja un šobrīd žurnāla lappusēs spēlēju teātra kritiķi, kura mēģina vārdos pārtulkot jeb atspoguļot Rotkho. Viss, kas te rakstīts, ir patiess, jo balstīts uz manām attiecībām ar izrādi, un reizē viltots, jo replicēju vārdos citu cilvēku darbu un idejas. Reāla ir tikai mana laime, ko piedzīvoju skatoties un kuras atspulgs žurnāla interneta versijā klīdīs virtuālajā bezgalībā un, iespējams, kaut kad kaut kur sastapsies ar Rotkho digitālajiem fragmentiem, un varbūt šīs ciparu informācijas plūsmas savienosies un turpinās pārveidoties vēl arī tad, kad sadēdējis būs papīrs, uz kā iespiests še rakstītais, un betons, no kā reiz celta Dailes teātra ēka. 

Tas laikam ir svarīgākais, kas man sakāms par Rotkho. Viss pārējais ir tikai mēģinājumi definēt savas attiecības ar izrādi.

Mēģinājums nr. 1. Māksla un pieredze 

«Māksla ir dzīva organisma attiecības ar apkārtējo pasauli. Pieredze ir dzīva organisma attiecības ar apkārtējo pasauli. Māksla un pieredze ir viens un tas pats.» Šie vārdi pa tumsu iekricelēti manā piezīmju grāmatā. Tos izrādes sākumā saka Artūrs Skrastiņš, spēlēdams aktieri, kas tūlīt būs «boltkurjera» lomā, tobrīd vēl atrazdamies dīvainajā vienlaicīgas trīsdabības stāvoklī. 

Režisors Lukašs Tvarkovskis, spriežot pēc izrādes Dailes teātrī un informācijas no avotiem dažādās valodās, spēj skatīt un rādīt eksistenci ļoti plašā mērogā un vienlaicīgi neskaitāmās hipostāzēs. Tas pārsteidz ne tikai mani, bet arī kolēģus ārvalstīs, palaikam viņos (un manī!) izraisot paradoksālu vēlēšanos rakstīt par režisora izrādēm nevis kā par artefaktiem, bet dzīves realitāti. Tātad – pieredzi. Atļaušos minēt, ka kolēģiem – tāpat kā man – šādu vēlmi izraisījis tieši gigantiskais vienlaikus uztveramās/ignorējamās/tikai zemapziņas līmenī piefiksējamās informācijas daudzums, ko piedāvā Tvarkovska iestudējumi, kurus principiāli nav iespējams aptvert un analizēt vai pat tikai aprakstīt kā nobeigtu, ierobežotu mākslas vienību ar noteiktu sižetu, iekšējām likumībām un koncepciju. (Kaut arī nav ne mazāko šaubu, ka Tvarkovska galvā un izrādes dalībnieku apziņā tas viss ir.) 

Rakstīt par Tvarkovska radīto nozīmē – rakstīt par sevi. Droši vien tas tā ir arī visos pārējos gadījumos, taču ne tik uzskatāmi. Jo Lukaša Tvarkovska mākslas realitātē katrs skatītājs pats ir sev vienīgais ceļabiedrs un ceļa rādītājs. Citu vienkārši nav: sižetu aizstāj… informācijas plūsmas. Viena no tām ir reminiscence par Marku un Melu Rotko, viņu dēmoniem un jūtu izdzišanu, taču tā nav noteicošā, un Jura Bartkeviča un Vitas Vārpiņas tēli ir «feikais» Rotkho pāris. Tāpat kā galvenā nav intriga ap Rotko darba viltojumu, tā izmeklēšanu un vispārējas noticēšanas fenomenu. Tāpat kā ir un reizē nav no svara daudzvalodu aktieru satikšanās slavenā Ņujorkas «ķīnietī», restorāna īpašnieku vienmuļās pļāpas vai muzeja direktora pārrunas ar potenciālajiem topošas izstādes dalībniekiem.

Te būtu vietā precizēt, ka, rakstot par Tvarkovski, patiesībā saucu visu viņa komandu šajā vārdā, un varbūt to vajadzētu likt pēdiņās. Jo nav nosakāmas tīrās režijas robežas.  Nav atšķetināms, kur beidzas Ankas Herbutas dramaturģija un sākas aktieru konkrētā bezvārdu eksistence, kur ir šķirtne starp Fabjēna Ledē scenogrāfiju un Jakuba Leha video, Eugeņija Sabaļauska gaismām vai Lubomira Gželaka mūziku, un cik lielā mērā iestudējuma šķietami dabisko plūdumu ir determinējis horeogrāfs Pavels Sakovičs vai kostīmu māksliniece Svenja Gasena. 

Sarīkojis «Muesumā» izstādi ar nosaukumu «Bez nosaukuma», direktors Jack Smith atrod iespēju noteikt cenu jebkam, ko jebkurš kaut vai tikai iedomājies un ar to vien radījis iespēju šo jebko pārdot un pirkt. Foto – Artūrs Pavlovs

Tehnoloģijas, protams, ir viens no paņēmieniem, kā Tvarkovskis & Co panāk šīs vienlaicīgās informācijas plūsmas. Ekrāni kā realitātes sastāvdaļa, atspīdums un paplašinājums. Video, kas rāda to, ko redzēt principiāli nav iespējams. Scenogrāfija un mizanscēnas, kuras, digitāli pavairotas, ļauj aktieriem pārvietoties ne vien telpā, bet arī laikā, turklāt atrasties dažādās laiktelpās vienlaicīgi. Tehniskas fineses, kas ietekmē, pieņemu, tieši zemapziņu, pārlecot apzinātam iespaidam, tāpat kā mūzika vai tās izraisītās vibrācijas. 

Žurnāli