Tas nav Rotko. Tas nav kino

Process

Izrādes Rotkho milzīgo ekrānu multiversā kustīgais attēls ir skaists un kinematogrāfisks un varbūt pat bagātīgāks par dažu arthouse filmu. Spēles ar kino estētiku izrādē sniedzas krietni tālāk par skatuves darbības utilitāru kopēšanu un liek jautāt, vai tas, ko pieredzam, joprojām ir tikai teātris vai varbūt jau «dzīvais kino», kas piedzimst un mirst līdz ar izrādes sākumu un beigām. Ekrāna tēls sevi piesaka ar pārliecinošu māksliniecisko pašvērtību un ļauj runāt kino valodas kategorijās: par gaismojumu, kompozīciju, sarežģītām kameras kustībām, garajiem kadriem, montāžu un pat krāsu korekciju.

Kinokadram vajag daudz gaismas. Ar gaismu un krāsu arī viss sākas – šķiet, Rotko tam piekristu. Izrādē visu laiku ir spoža nakts. Koši sarkanos un zaļos neona prettoņos ir ietīstīts ķīniešu restorāns Ņujorkā, radot asociācijas ar Honkongas kino autora un slavenā lielpilsētas naktsdzīvnieka Vona Karvaja filmu vidi un tipisko krāsu gammu. Viltotais Karvajs ķīniešu restorānā Ņujorkā, kas savukārt tiek viltots uz Dailes skatuves Rīgā – šajā estetizētajā kino pasaulē iederēties mēģina teātra aktieri, kuru milzīgajos tuvplānos neoni atspīd. Spēles veids ir askētisks un niansēts, kā tas kino piederas, taču par pilnīgiem kinotēliem aktieri mūsu acu priekšā netop, jo tiem cauri spīd viņi paši. Platleņķa optika nemanāmi izkropļo sejas vaibstus un neļauj sejas estetizēt, bet gaismēnu apgaismojums izceļ ādas negludumus un krunkas un met ēnu uz mikrofoniem. Atstatumu starp aktieriem un viņu virtuālajiem avatāriem līdzīgi uztur arī skaņas un attēla nobīde – aktieris kadrā vēl nav pavēris muti, bet vārds ir jau izskanējis. Viena sekunde starp dzīvo mirkli un tā ekrāna kopiju šajā simulācijā ir gana liela plaisa, caur kuru izspraukties realitātei, un tas nostrādā kā savāds mierinājums. Proti, attēla un skaņas sinhronizācijas trūkums (kas pēc būtības ir tehniska nepilnība, lai arī apzināta) it kā apliecina, ka dzīvie cilvēki uz skatuves joprojām dala laiktelpu ar mums, skatītājiem, nevis pilnībā zuduši brīnišķīgajā ekrānu aizspogulijā. Ir tikai pāris brīži, kad kopija ir pilnīga un oriģināls skatītāja acij no tās vairs nav nošķirams. Viens no tiem vērojams pirmā cēliena beigās, kad kinokadrs imitē skatuves telpu, viens pret vienu to tverot tajā pašā mērogā. Četri rāmji, četras telpas, divas ir fiziskas, divi ir feiki. Pabaisi.

Žurnāli