Tehnoloģijas ir daļa no mākslas darba, no mākslas procesualitātes. Tao – Sjaočeņs Vans, Hai – Jaņa Huaņa izrādē «Rotkho». Foto – Artūrs Pavlovs

Simulakri bez simulācijas

Izrāde «Rotkho» – dažādu kultūru elementu saskaršanās

Slavenajam Rotko veltītās mājaslapas masterclass.com ievadā rakstīts: «Marks Rotko, dzimis Markus Rotkovičs, bija 20. gadsimta amerikāņu glezniecības pārstāvis, vislabāk pazīstams, pateicoties savām abstraktajām krāslaukumu gleznām. [..] Rotko mērķis bija uz audekla iemūžināt cilvēcisko pamatemociju esenci un tad šīs emocijas no jauna provocēt savu darbu skatītājos.» Šajā vietnē par nieka 17 eiro mēnesī iespējams klausīties dažādu pasaulē atzītu profesionāļu lekcijas. Deivids Linčs, Dens Brauns, Karloss Santana un viens no kontroversālāk vērtētajiem laikmetīgajiem māksliniekiem Džefs Kūnss ir tikai daži šo nodarbību vadītāji. Ar šīs finansiāli ienesīgās lapas starpniecību tiek vēstīts arī par Marku Rotko. Viņš ir arī viens no daudziem māksliniekiem, kuriem savas dzīves un pēcnāves laikā jāsaskaras ar mākslas (estētikas) un naudas attiecību risināšanu. Tomēr Rotko ir vienīgais, caur kura domāšanas perspektīvu un atsevišķiem biogrāfijas faktiem uz Dailes teātra lielās skatuves radīta vērienīga, multimediāla performance ar vēstošu, taču potenciāli maldinošu nosaukumu Rotkho

Notikuma laikā gandrīz četru stundu garumā tiek risinātas vairākas sižetiskās līnijas, tomēr šajā izrādē nedominē ne skaidrs naratīvs, ne arī apziņas plūsma, jo jebkuri skatītāja mēģinājumi meklēt paralēles tiek lauzti. Tāpēc gribas Rotkho dēvēt par performanci – laikmetīgās mākslas burtiski dzīvāko žanru, kurā galvenais izteiksmes līdzeklis nereti ir pats mākslinieks, savukārt temati atspoguļo sociālo realitāti, mākslas attiecības ar cilvēku. Performance nepieprasa skatītāja līdzatbildību, bet aicina uz ļaušanos, atklāj cilvēciskās maņas, atkailina domāšanu, provocē uz īstenību. Šajā ziņā Dailes teātrī pieredzētais manī spēcīgi rezonē ar neseno Annes Imhofas Natures Mortes, kas oktobrī norisinājās Parīzes Palais de Tokyo. Vairāku stundu garā skaņas, kustības un dzīvības polifonijā Imhofa atgādināja par to, kā veidojusies tagadne – kas ir šis brīdis –, skatītājus burtiski novedot līdz transam. Varētu sacīt, ka līdzīga nozīme piešķirama Rotko glezniecībai, kuras uzdevums ir izraisīt skatītājā pārpasaulīgu ekstāzi. Tikmēr Rotkho ietver stāstu par būšanu dotajā brīdī, provocē nonākt līdz patiesībai pasaulē, kurā godīgums īsti neeksistē. Vienīgā patiesība ir māksla (un tā tik tiešām ir), taču arī tās uztvērumi ir atkarīgi no ārējiem apstākļiem jeb no tā, kā šo mākslu klasificē cilvēks. Tieši cilvēka vērtību reģistrā māksla var zaudēt savu vērtību. 

Žurnāli