Ragana – Agnese Jēkabsone un Ansītis – Rolands Beķeris izrādē «Grimmi». Foto – Justīne Grīnberga

Uzmanību – elfi!

«Grimmi» un «Vairāk par dzīvi/TEĀTRIS» Liepājā

Liepājas teātris šajā pavasarī skatītājiem piedāvāja divus ļoti gaidītus lielās formas darbus – Laura Groza iestudējusi Gaja Boltona lugu Vairāk par dzīvi/TEĀTRIS un Elmārs Seņkovs – oriģinālu autordarbu Grimmi. Abus projektus vieno ne tikai paredzami droša gan vietējās publikas, gan teātra «tūristu» interese, bet vēl vairākas ārēji līdzīgas pazīmes. 

Abiem režisoriem ir veiksmīgas sadarbības vēsture ar Liepājas teātri, un konkrētās izrādes tapušas stabili pārbaudītās komandās: Laura Groza – Mārtiņš Vilkārsis – Ilze Vītoliņa – Kārlis Auzāns – Liene Grava – Mārtiņš Feldmanis un Elmārs Seņkovs – Matīss Budovskis – Reinis Suhanovs – Edgars Mākens – Mārtiņš Feldmanis. 

Abām izrādēm radīta oriģinālmūzikas partitūra, ko «dzīvajā» izpilda gan aktieri, gan īsts orķestris: vienā gadījumā «nopietns» simfoniskais, otrā – «nenopietns» kapu ansamblis. Abi spēlē ļoti labi.

Abās izrādēs ieguldīts acīmredzami daudz resursu un iesaistīts plašs aktieru ansamblis, Liepājas universitāti pērn absolvējušo jauno aktierkursu ieskaitot.

Abām izrādēm ir arī savs, lokāls un prognozējams konteksts. Amerikāņu autora Gaja Boltona teksta pamatā ir visai brīva Somerseta Moema romāna Teātris adaptācija un līdz ar to neizbēgams Latvijas kultūrtelpā kanonizētās Jāņa Streiča tāda paša nosaukuma filmas fons. Savukārt Grimmi neslēpti tiek pozicionēti kā Elmāra Seņkova pirmajā Liepājas darbā Šekspīrs iesāktās estētikas turpinājums – huligānisks, provocējošs, klasisko stāstu, šajā gadījumā – brāļu Grimmu pasaku – naratīvu ārdošs spēles teātris, ko plānots attīstīt vēl vismaz vienā izrādē. 

Pasaule un teātris

Toties pilnīgi negaidītu kontekstu Liepājas teātra izrādēm šī raksta tapšanas brīdī piešķīra kāds globāls fakts. Uzmanību – elfi! – ar šāda nosaukuma bērnu izrādi Maskavas Nāciju teātris ar savu māksliniecisko līderi Jevgeņiju Mironovu priekšgalā 1. jūnijā, Starptautiskajā bērnu tiesību aizsardzības dienā, ieradās Krievijas armijas iznīcinātajā Ukrainas pilsētā Mariupolē. Jo, pēc paša Mironova vārdiem, «ļoti gribētos, lai bērni smaidītu, lai viņiem mirdzētu acis, lai viņi pēc iespējas ātrāk aizmirstu tās šausmas, ko viņiem nācies pieredzēt». Un vēl viens no izcilākajiem mūslaiku krievu aktieriem (jo tāds Mironovs neapšaubāmi ir) paudis, ka atbraucis, «lai visu (lasi – Krievijas «speciālās militārās operācijas» pamatotību) redzētu pats savām acīm», un apliecinājis Maskavas Nāciju teātra gatavību uzņemties «patronāžu par Mariupoles dramatisko teātri». Kurš (teātris), kā zināms, tika pilnībā sabombardēts marta vidū, tajā gāja bojā vairāki simti cilvēku, viņu precīzs skaits tā arī nekad nebūs zināms, jo daudzu mirstīgās atliekas zem drupām tika atrastas tikai pēc diviem mēnešiem un nogādātas masu kapā. Nav iespējams noticēt, ka ģeniāls aktieris, kurš spēlējis caurspīdīgo dvēseļu īpašniekus Hamletu un kņazu Miškinu, 21. gadsimtā var izdarīt kaut ko tādu – atbraukt no agresorvalsts galvaspilsētas uz okupētu un izvarotu kaimiņzemi paspēlēt ludziņu par elfiem bērniem, kuru vecākus nogalinājusi viņa pārstāvētā valsts, un aizbildnieciski parūpēties par teātri, kuru šī pati valsts noslaucījusi no zemes virsmas. Bet jātic vien ir. Alvis Hermanis, kurš Nāciju teātrī iestudējis divas izrādes, šī notikuma kontekstā savā sociālās saziņas vietnes Facebook profilā raksta: «Par Mironovu esmu tādā šokā, no kura atgūties laikam nekad vairs nesanāks. (..) Tas ir ļoti tālu pāri jebkurām cinisma un cilvēcības robežām.» Nevar nepiekrist. 

Bet diemžēl karš mūs turpina šokēt katru dienu, tāpēc droši drīkst uzdot jautājumu, kāds šim notikumam sakars ar Liepājas teātri. Tiešā veidā – nekāds, netiešā veidā – metafizisks. Covid nebeidzamā nebeigšanās par vairākām nedēļām aizkavēja Vairāk par dzīvi/TEĀTRIS pirmizrādi, un tā nejaušas sakritības rezultātā notika gandrīz vienā datumā ar Mariupoles teātra sagraušanu. Adekvāti reaģējot uz šo un citiem kara notikumiem, pirms Vairāk par dzīvi/TEĀTRIS pirmajām izrādēm Liepājas teātra direktors emocionāli uzrunāja publiku, orķestris spēlēja Ukrainas himnu un absolūti lielākā skatītāju daļa vismaz emocionāli vienojās atbalstā Ukrainai. Un tomēr 19. marta izrādes vakarā direktora uzrunas laikā kāda zāles vidū sēdoša latviešu kundze neslēpti skaļi pauda arī savu sašutumu: «Kāpēc man kaut kas tāds te jāklausās, es taču esmu atnākusi uz teātri!» Tiešām kāpēc, jo teātris taču ir tāda silta un glīta, no netīrās pasaules pasargāta iestāde, vai ne? Bet par teātri un TEĀTRI mazliet vēlāk.

Grimmi šķiet smieklīga un vienlaikus šausmīga pasaule, kurā uzsprādzis mēness

Nāves siltā balss

Vispirms par Grimmiem, jo tiem ar mākslinieka Mironova sirsnīgajām «viesizrādēm» Mariupolē brutāla kara ceturtajā mēnesī ir gluži šausminoši pravietiska sakritība. Proti, Elmāra Seņkova izrādei visnotaļ precīzi derētu apakšvirsraksts Uzmanību – elfi!, jo tā ir tieši par to – cik šaušalīgi mēs, cilvēki, esam sačakarējuši pasauli. 

Žurnāli