Teātra zinātniece, Teātra Vēstnesis galvenā redaktore

Mana veiksmes formula

Redaktores sleja

Tieši pirms deviņiem gadiem mēs četratā – Maija Svarinska, Ieva Struka, Normunds Naumanis un es – strādājām pie atjaunotā Teātra Vēstneša pirmā numura. Pārējie Rīgā, es – Novgorodā. Starptautiska teātra festivāla pārtraukumos rakstīju savu pirmo galvenās redaktores sleju uz bloknota lapiņām, telefonā fotografēju un sūtīju pārējiem. Kopā ar maketēšanas mākslinieci Daci Eglīti un producenti Ievu Anševicu mēs palaikam strādājām līdz «asiņainām acīm», kamēr pamazām ieviesās sistēma, paradumi un kārtības radiniece rutīna.

Pa šo laiku redakcijas kodola paplašinājumā – redkolēģijā – ir ienākuši un piedalījušies ideju ģenerēšanā brīnišķīgi savu jomu profesionāļi. Evita Sniedze, Pēteris Krilovs, kurš balstīja mūsu femīno grupu, kad mūžībā devās Normunds, pēc tam Māra Ķimele, Reinis Suhanovs, Elmārs Seņkovs. Tad kodolam pievienojās Juta Ance Ķirķis ar ļoti skaidru skatu, asu domu un noteiktu 21. gadsimta cilvēka pozīciju, jo žurnālam radās digitālā vietne teatravestnesis.lv, un tās vadīšanai vajadzīgs pavisam atšķirīgs domāšanas veids. Ikvienam no mums apkārt bija un ir savs atbalsta loks, un arī tas kaut kādā mērā šos gadus ir palīdzējis žurnālam un tagad arī vietnei. 

Tā ir milzīga veiksme – strādāt ar cilvēkiem, ar kuriem saproties no pusvārda, bet tajā pašā laikā vari runāt tiešu valodu. Ar kuriem iespējams strīdēties, zinot ka nebūs klīrēšanās un apvainošanās, bet uzklausīšana un argumenti, un jaunas idejas. Un izpratne, un piedošana par kļūdām. Un plecs, vispār jau daudzi pleci. Man ir neizsakāmi paveicies ar darba draugiem, un tā ir mana veiksmes formula.

Paturot to veiksmes un pleca sajūtu, es līdz ar šo Teātra Vēstneša laidienu atvados no galvenās redaktores posteņa. Jaunu teātra sezonu uzsākot, žurnālam būs jauna vadība. Jo māksla ir jaunu cilvēku neierobežotās fantāzijas un lidojuma lieta, un jaunai ir jābūt arī refleksijai par to.

Savā pirmajā redaktores slejā rakstīju, ka mēs runāsim par pretrunām, publicēsim pretējus viedokļus, bet arī meklēsim «trešo ceļu», kas ved pretī risinājumam, nevis kašķiem vai, diespasarg, naidam. Tādu ceļu meklējam arī šajā numurā, kura tēma ir Kultūras un politikas attiecības. Man gribētos domāt, ka visi raksti, esejas un sarunas tēmā ir ar tālāku skatu, cauri apjukumam un roku nolaišanai mēģinot ieraudzīt ceļus, kā uzcelt nopostīto, kā sadziedēt saārdīto, kā nosargāt atlikušos tiltus. Jo naids – tā es rakstīju iepriekšējā numura slejā – nav atbilde.

Lai mums silta vasara un radoša dzīve!

Edīte Tišheizere

Žurnāli