Absurda atgriešanās

Vācijas, Austrijas, Šveices uzmanības vērto izrāžu desmitnieks, kas ik maiju tiek izrādīts Berlīnes festivālā Teātru tikšanās (Theatertreffen Berlin), ir vācvalodīgā teātra sezonas svarīgākais notikums. Šeit tiek apkopots nozīmīgākais. Septiņi kritiķi gada garumā – no februāra līdz februārim – noskatās simtiem izrāžu, lai vērstu uzmanību uz pavisam nedaudziem darbiem. Kādas vienotas tēmas, estētiskā vai saturiskā kopsaucēja šai programmai nav. Un tomēr sakoncentrēti vienkopus, tie ļauj sajust šo laiku. Par ko domā teātra veidotāji? Kā viņi izjūt pasauli? Tās neskaidrība, nesaprotamība šā gada festivālā uzrādījās īpaši sajūtami. Gan caur absurda jauno uznācienu. Gan caur modernā cilvēka portretējumiem. Gan caur vārda atkāpšanos bilžu priekšā. 

Žūrijas sarunā, ko savā jaunākajā maija burtnīcā fiksējis žurnāls Theater Heute, kritiķi runā par to, ka šis festivāls skaidri signalizējot – vārda teātris esot pagājis. 

Uzreiz gan arī liekot domāt – vai tā ir? Pašā Vācijā ik gadu presē tiek no jauna uzdots jautājums: vai Theatertreffen tik tiešām ir reālās situācijas spogulis vai tikai septiņu kritiķu izveidota vērtību piramīda? Un te vāciešu pedantiskā pieeja ir labs palīgs kopainas apjēgsmei. Jo ik gadu vēl pirms paša festivāla sākšanās tiek rakstīts un runāts par to, kas no ievērības vērtiem mākslinieciskiem notikumiem kritiķu acīm tomēr ir paslīdējis garām.

Šogad tika uzsvērts, ka «ievērības nevērti» ir izrādījušies neikdienišķas kvalitātes aktierdarbi. Nevis ka šādu darbu vairs nav, bet tie vienkārši nav bijuši «uzmanības vērti». Kā Hamburgas dramatiskajā teātrī viena aktiera – Edgara Zelges – spēkiem pārsteidzošā niansētībā izspēlētais viss Mišela Velbeka romāns Pakļaušanās.

Mūsdienu «Čehovs»

No «uzmanības vērtā» loka gandrīz pilnībā ir izzudušas arī lugas. Minhenes Rezidences teātrī neikdienišķā enerģētiskā intensitātē iestudētie Frīdriha Šillera Laupītāji bija viens no diviem uzaicināto lugu inscenējumiem, kuru sarežģītās scenogrāfijas dēļ nebija iespējams atvest uz Berlīni. Otrs lugas iestudējums Iznīcināšana bija izvēlēts, kā komentē žūrija, tāpēc ka «režisors bija inscenējis pilnībā pret lugu».

Pārējie uzvedumi bija vai nu instalācijas ar aktieriem, vai mēģinājumu procesā attīstītas izrādes, vai romānu inscenējumi.

Pie Eiropas teātra jaunajiem fenomeniem pieder austrāliešu režisors Saimons Stouns (Simon Stone), kurš Theatertreffen bija ielūgts ar Bāzeles teātrī veidoto Antona Čehova Trīs māsu iestudējumu. Un lai gan visur lieliem burtiem rakstīts bija ģeniālā krievu dramaturga vārds, no Čehova šajā iestudējumā nebija neviena paša teikuma. Saimons Stouns, kurš šodien tiek aicināts iestudēt kā Londonā, tā Parīzē, un tagad strādā jau Holivudā pie savas filmas, ir ierindojies jaunās režijas zvaigznājā ar spēju pārrakstīt mūsdienīgā valodā un domāšanā klasiskas lugas. Par iecienītāko Stouna autoru ir kļuvis Heinrihs Ibsens, kuram nule pievienojies arī Antons Čehovs. Kā tad strādā autors un režisors Saimons Stouns? Viņš izvēlas lugas ar spēcīgiem konfliktiem, kas arī pēc simt gadiem būtiski rezonē šodienas realitātē. Viņš izvēlas meistarīgi būvētas lugas un, saglabājot to konstrukciju, tēlu attiecības vienam ar otru, sevi un pasauli, pārraksta tās šodienas valodā, šodienas cilvēku saskarsmes situācijās.

Saimona Stouna cilvēki ir pārtikušās Rietumu sabiedrības bērni, kuru labklājība ir vecāku dāvināta. Un viņa darbi pārraida sajūtu, ka, iespējams, ņemot vērā pasaules attīstību, tieši ar šo paaudzi arī beigsies mantotās bezrūpības stāsts. Kā uzsver kritiķu žūrija, runa esot par vesela sabiedrības slāņa – vidusšķiras dzīvesveida norietu. 

Interneta laikmetā nekādas ieslēgtības provincē vairs nav, komunikācija notiek ar visu pasauli, Stouna cilvēki lido no vasaras mājas Šveices mežā uz Ņujorku un atpakaļ. Materiālas problēmas viņiem parādās vien tad, kad kāds visu īpašumu ir pazaudējis akciju spekulācijās. Ģimenes māja vienā brīdī tiek pārpirkta, un cilvēkiem, kas šeit paraduši atpūsties, ir jāizvācas. Un no viņiem pat lāga nevar saprast, vai tā ir sadzīves neērtība vai pietušēta iekšējā drāma.

Modernais divstāvu vasaras nams ar stikla sienām, kura telpās un cilvēku dzīvē skatītājam iespējams ielūkoties līdz pat tualetes norisēm, atrodas uz grozāmās skatuves ripas, radot sajūtu, ka tu visu šo cilvēku dzīvē redzi un dzirdi. Stounam izdodas radīt dzīves plūduma sajūtu, ne pie kā ilgi nepakavējoties un gandrīz neko neakcentējot, jo daudz kas notiek vienlaikus. Tu redzi un dzirdi visu, un tajā pašā laikā nav iespējams ietiekties šajos cilvēkos dziļāk, aiz norišu virskārtas. Mājas sienas un stikls šo sajūtu tikai pastiprina.