Būt gatavam ir viss

Es atradu, ko meklēt negāju, – varētu pārfrāzēt Londonas teātru apskates ieguvumus, tiem pievienojot arī Saimona Stīvensa/Marka Hedona Savādo atgadījumu ar suni naktī un Raiena Viglsvorta (Ryan Wigglesworth) Ziemas pasaku Anglijas Nacionālajā operā Rorija Kinneara (Rory Kinnear) režijā. Braucu galvenokārt Ivo van Hoves dēļ, jo pēc vērienīgā Nolādēto iestudējuma Franču komēdijā un Aviņonā beļģu režisors šo sezonu pavada Londonā. Līdzās Hedai Gablerei Londonas Nacionālajā teātrī ilgāku laiku Barbikana centrā tika rādīta arī Toneelgroep tapusī Apsēstība ar Džūdu Lovu centrā, ko 11. maijā translēja Eiropas kinoteātros, arī Rīgā. Tāpat Barbikana centrā tika izrādītas viņa Romiešu traģēdijas, uz trim Šekspīra darbiem balstītais iestudējums, savukārt septembra beigās vēl tikai tiks rādīta Pēc mēģinājuma/Persona – pēc divām Ingmara Bergmana filmām veidotā izrāde. Toties ieguvu neaizmirstamu iespaidu Roberta Aika Hamleta inscenējumā Almeidas teātrī, kam vērts pievērst uzmanību arī žurnāla lasītājiem, jo pēc spožajiem panākumiem visai nomaļais teātris šo izrādi spēlēs visu vasaru, no 9. jūnija līdz 2. septembrim Vestendā, Harolda Pintera teātrī.

Uzticības avanss

Aplūkojot Ivo van Hoves pēdējo gadu izrādes, nevar nepamanīt vienu kopīgu iezīmi – vēsa moderna, ģeometriski precīza un tīra telpa. Es ticu, ka visās pārējās, manis neredzētās izrādēs to piepilda karstasinīgi un kaislīgi cilvēki. Hedā Gablerē, iespējams, Ibsena nacionālās piederības dēļ, visi cilvēki bija tikpat auksti kā telpa, ko tie apdzīvo, – betona krāsas skatuves kārba ar dienas gaismas lampām. Tiktāl nekas – ģenerāļa meita Heda, vecais baudkārais ciniķis asesors Braks, sausiņš Tesmans, vienkāršojot Ibsena doto fabulu, tādi arī varētu būt. Mazliet sarežģītāk ar naivo un sirdsšķīsto Teu, kura īsti «neierakstās» ziemeļnieciskajā konceptā, bet pavisam grūti nolasīt režisora ieceri attiecībā uz Lēvborgu, ko ierasts traktēt kā «tumšo» asiņu varoni, dionīsisku kaislību pārņemtu literātu, kurš pretēji Tesmanam spēj radīt, nevis apkopot citu radīto. Un pretēji Hedai ir karsts, nevis auksts. Un tāds viņš ir arī Ibsenam. Kā pretpols, kas magnētam līdzīgi pievelk un fascinē Hedu. Ivo van Hoves versijā, visticamāk, pilnīgi apzināti, tradicionālais redzējums tiek lauzts un Lēvborgu spēlē aktieris, kas jau ar savu pihofiziku vien kļūst par zīmi, proti, nigēriešu izcelsmes britu aktieris Čukvudi Ivuji (Chukwudi Iwuji), kas aktiermākslu studējis Viskonsīnā. Ņemot vērā, ka lugas darbība notiek abstraktā telpā un nav tiešu norāžu par Norvēģiju, drīzāk augstāko sabiedrību kādā Eiropas valstī, tad mūsdienu versijā Lēvborga melnā ādas krāsa ir loģiska, veidojot kontrastu ar iekšēji izkurtušajiem, bet ārēji «pareizajiem» baltajiem cilvēkiem, kas dzen izmisumā aristokrātisko Rutas Vilsones (Ruth Wilson) Hedu.

Vienkārši izlasīt lugu un izstāstīt nevis savu, bet autora stāstu

Kontrasts starp izrādes ieceri un tās īstenojumu sākās brīdī, kad Lēvborgs atvēra muti, jo aktierim neizdevās pārliecināt par sava profesionālā līmeņa līdzvērtību pārējam aktieru ansamblim – lielākā daļa tekstu ne tikai izskanēja nedroši, bet radīja teju komisku efektu, jo tika saskaņoti ar kustību partitūru – viens monologs vienā statiskā stāvoklī, nākamais otrā, bez partnerības vai skatuves harismas. Kad režiju veido tāda mēroga profesionālis, tad nejaušības elements tiek izslēgts, tātad – konceptuāls Lēvborga traktējums. To, ka Hedai kaut kādā brīdī nāksies vilties Lēvborgā, mēs zinām, un tomēr – netop skaidrs, kāpēc viņa ir «akla» no paša sākuma un dzīvo ilūzijās par aizgājušā gadu desmita Lēvborgu, kuru, visticamāk, arī uzbūvējusi savā fantāzijā. Šis Lēvborgs nav pat mākslinieks, kur nu dionīsisku kaislību plosīts cilvēks, par ko liecina arī nevainojamais klerka uzvalks un gaita. Uz šāda fona toties interesantas (?), precīzāk, baisas kļūst viņas attiecības ar Braku, kurš pret ārēji trauslo Hedu izturas kā pret savu privātīpašumu, un te daudz lielākā mērā noprotams, ka pagātnē slēpjas noslēpums, kas pieļauj tādu «mačismu», ar kādu Braks (Rafe Spalls) izturas pret Hedu, līdzko telpā neviena cita vairs nav, šķiežot viņai sejā tomātu pastu un tml. Šī Heda nošaujas nevis tāpēc, ka Lēvborgs nav tas, ko viņa domājusi esam, bet tāpēc, ka Braks viņu pazemo un šantažē. Un to nu ģenerāļa meita nevar pieļaut. Pat ne 21. gadsimta aukstajā telpā.