Mans Deičs

Dīvaini reizēm veidojas attiecības ar tiem cilvēkiem, ar kuriem ilgus gadus tādā vai citādā veidā ir krustojušies ceļi. Viss notiek tā viegli, gaisīgi. Tik ilgi kopā strādāts – mēnešiem, gadiem, un rodas stabila sajūta, ka tu taču to cilvēku labi pazīsti. Nu protams, tu viņu zini, protams, ir kopējas sarunas, intereses, tēmas, bet patiesībā mēs viens par otru zinām «tik maz, pavisam maz» (M. Čaklais).

Mana pirmā tikšanās ar Feliksu Deiču bija ļoti, ļoti sen, kad mana mamma vēl strādāja Jaunatnes teātra latviešu trupā. Es nekad netiku ņemta līdzi uz mammas darbu, netiku vesta uz aizkulisēm, uz aizskatuvi, uz to dīvaino pasauli, kas bija tik ļoti noslēpumaina, un laikam gan tieši tāpēc, ka liegta, tik ļoti vilinoša un interesanta. Mamma uzskatīja: «Lai bērns nezaudē brīnuma ilūziju.» Un tā es teātri iepazinu no skatītāju krēsla zālē.

Varbūt tā ir tikai mana iztēle un patiesībā viss bija citādi, bet... Tā bija Jaunatnes teātra izrāde Doktors Dūlitls. Biju grāmatu lasījusi, tāpēc tik ļoti kārojās redzēt izrādi. No tās atceros tikai divas lietas – mana «filma», ko redzēju, lasot grāmatu, bija daudz interesantāka par to, kas notika uz skatuves, bet visā šajā ņudzeklī manu uzmanību piesaistīja kāds dzīvnieks, kas visu laiku bija it kā ārpus notiekošā. Neatceros, kas tas bija, tomēr dzīvnieks bija tik nepareizs, tik ļoti neiekļāvās kopīgajā dzīvnieku pasaulē, esot īsteni skumjš un vientulīgs: man bija dzīvnieka ļoti žēl... Vēlāk uzzināju, ka īstajam šīs lomas atveidotājam bija gadījusies kāda ķibele un – tā kā izrāde tika spēlēta arī krievu trupā – tika nolemts izrādi neatcelt – krievu trupas aktieris «ielēca» latviešu izrādē... Tā es pirmo reizi, pati neapzinoties, satikos ar Feliksu Deiču. Ja to var saukt par satikšanos.

Stipri vēlāk, kad jau mācījos Liepājas teātra kursā, bet mamma strādāja Nacionālajā (toreiz Drāmas) teātrī, savos atmiņu stāstos par darbu Jaunatnes teātrī viņa vienmēr pieminēja kādu mistisku gaišo tēlu, kuru visi mīlējuši, ar kuru visi aktieri gribējuši strādāt. Tika uzsvērts, cik interesanti viņš mēģinājis un cik uzmanīgs bijis pret aktieri. Un kā liktenis bija iegriezies viņam vienmēr būt otrajam. Otrajam aiz Ādolfa Šapiro. Klusām un nemanāmi. Jau atkal tas bija Felikss Deičs. Dīvainais, savrupais dzīvnieks. Runāja, ka aktrises viņā esot bijušas samīlējušās, ka viņš nekad nav piedalījies ballītēs, ka pīpējis mēģinājumos vienu cigareti pēc otras un vienmēr bijis kaut kur «tur».

Tas, ko esmu guvusi, atrodoties Feliksa izrāžu radīšanas procesā, veido šo bezgalīgo bagātības, laika palielināšanās sajūtu

Un tad es viņu ieraudzīju Liepājas teātra aktieru gaitenī... Toreiz vēl neapzinājos, kā man ir veicies, ka esmu satikusi Feliksu pašā režisora varēšanas pilnbriedā. Tiku uzrunāta, un sākās īpašs manas dzīves posms – piedalīšanās režisora izrāžu tapšanas procesā. Šķiet, ka tie bijuši gari gadi un bijis ļoti, ļoti daudz darba, bet patiesībā tikai desmit iestudējumi divdesmit gadu laikā. Tomēr tas, ko esmu guvusi, atrodoties Feliksa izrāžu radīšanas procesā, veido šo bezgalīgo bagātības, laika palielināšanās sajūtu.

Patiesībā es nepazīstu pašu Feliksu Deiču. Es nezinu, kāda ir viņa mīļākā krāsa, filma vai grāmata. Es nezinu, kas viņam garšo. Bet man liekas, ka skaidri zinu, kas viņam ir svarīgs attiecībās starp aktieri un režisoru. Tā ir ieklausīšanās, spēja sadzirdēt vienam otru. Šķiet, Feliksa metode formulējama īsi – sadarbības brīnums, jūtīgums rada aktieri, viņa lomu.

Pirmo reizi ar režisoru Feliksu Deiču uz skatuves strādāju Liepājas teātrī. Man bija «jāielec» mini epizodē izrādē, kura tika spēlēta pēdējo reizi, – jāpāriet skatuves dibenplānā pāri skatuvei un jāizkarina veļa. Tā bija mana pirmā loma uz lielās skatuves. Lielāku uztraukumu un kāju drebēšanu savā mūžā neesmu piedzīvojusi. Cilvēks, kurš pats nekad nav kāpis uz skatuves dēļiem, nesapratīs, kā tāds mazs sīkums var tik ļoti satraukt – kas tad tur: ņem, ej, izkar veļu, nekas pat nav jāsaka, un viss. Varbūt tā arī ir tā skatuves inde – mazo padarīt par lielu. Un Felikss izturējās pret manu veļu tieši tā kā pret lielu, nozīmīgu lomu. Turpmāk tas jau bija un ir arī mans standarts.