Kāds būs laikmets, tāds būs teātris

Kā apmācīt aktieri, lai viņš spētu orientēties aizvien mainīgajā profesijā arī aiz augstskolas durvīm? Maija vidū projekta Nākotnes skola ietvaros Latvijas Kultūras akadēmijas teātra namā Zirgu pasts norisinājās diskusija par skatuves mākslas izglītības nākotni. Diskusijas vadītāja, LKA prorektora profesora Pētera Krilova uzstādījums gana provokatīvs: vai aktiermākslas studijas nozīmē perfekta instrumenta uzskaņošanu četru gadu garumā vai tomēr neatkarīgas, savdabīgas personības izkopšanu? Kādus aktierus vēlas sagatavot pedagogi un kādus sagaida režisori un teātru vadītāji? 

Uztvere — galvenais aktiera orgāns

Režisore un Latvijas Kultūras akadēmijas docente Indra Roga šovasar uzņems aktieru kursu Valmieras drāmas teātrim:

Manā ideālā aktieris ar lielo burtu savieno sevī spēli un laiku, uztur dzīvu domāšanas mērogu, formas vieglumu, iztēles bezgalību, izkoptu gaumi un nepārejošu ziņkārību. Diemžēl aktiera māksla mirst līdz ar pašu aktieri un katram nākamajam viss ir jāsāk no nulles. Skola, meistari un grāmatas ir vienīgā atslēga, kas mūs savieno ar pagātni, un arī tā ir atkarīga no mūsu iztēles rakursa un zināšanām.

Nez, ko teiktu Staņislavskis par to, kā viņu saprot šodien. Bet vārdi, ko varam izlasīt šajās grāmatās, ir tikpat aktuāli kā toreiz, tā šodien, piemēram, Mihaila Čehova 1930. gadu ievadlekcijās studentiem viņš saka: «Teātris un aktieri spēj krist tik zemu, cik zemu nevienā citā profesijā pagrimt nav iespējams.» Un vai tad šodien kaut kas ir mainījies? Nē!

Skolai ir jābūt atbildīgai par ētiku, gaumi un pašcieņu, par šo refleksu izstrādāšanu. Skolai būtu jābūt atbildīgai par kalpošanas idejas saudzēšanu, jo tā līdzi laikmetam mainīsies kardināli. Šodien idejas vietā bieži vien prevalē: «Kas man par to būs?» Ētika palīdz attīstīt uztveri — galveno aktiera orgānu. Uztvere šodien ir ļoti piesārņota, vajag ārkārtīgi daudz laika, lai novērstu visus uzslāņojumus, ko jaunais cilvēks ir paspējis sakrāt. 

Pedagoģijai ir jāprot uztvert katras nākamās paaudzes nervs. Nevis lai pretotos tam, bet lai pārvērstu to mākslas materiālā. Čehovs šajā pašā ievadlekcijā runā par mistēriju kā teātra saknēm. Par mistērijas aktieri kā ideālu cilvēku. Par ķermeni, kas ir nāves nēsātājs un mūsu ienaidnieks, kā arī par to, lai tas netraucētu saslēgties ar mistērijas dziļumiem, lai izstarotu enerģiju un spētu domu izpaust ķermeņa valodā. 

Mans ideālais aktieris prastu atšķirt tekstu no notikuma. Nespēlētu tekstu, kas mūsu teātrī ir ļoti izplatīta lieta. Organiskāk vai mazāk organiski emocionāli izspēlēt vārdus. Tas ātri teātri padara paredzamu, bet kaitinošu. Nākotnē neapšaubāmi visi domās vēl ātrāk. Visas shēmas, pēc kādām darbojas dramaturģija, publika jau sen zina no galvas. Jebkuru viduvēju filmu ir iespējams paredzēt. Mums vajadzētu atšķirties no visa, ko var paredzēt. Satricināt ar notikumu izpratni, to dziļumu, to cilvēciskumu. Un darīt to kaut kādā neparedzamā veidā. Protams, ideālais aktieris būtu apbruņots ar prasmi atrast šiem notikumiem pārsteidzošu izteiksmi.

Tam nepieciešama nākamā teritorija — spēle un izpratne par aktiera valodu. Boriss Pasternaks formulē, kas ir dzejnieks. Tas ir cilvēks, kas spēj sekundes mirkļa iespaidā uztvert un formulēt pretrunu. Aktieriem pie šī būtu vēl jāpievieno spēja šo pretrunu parādīt, izpaust aktiera valodā. Spēles teātra tehnikās, kas ir ļoti veselīga, azartiska un jautra teritorija, improvizāciju teritorija. Ja tā tiek lietota prasmīgi, tā ir vienmēr šeit un tagad.