Natālija Živeca. Foto – no personiskā arhīva
Natālija Živeca. Foto – no personiskā arhīva

Pirmie trīs gadi

Ar Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktrisi Natāliju Živecu sarunājas Atis Rozentāls

Natālija Živeca ienāca teātrī pirms trim gadiem reizē ar saviem kursabiedriem, pabeigusi Latvijas Kultūras akadēmiju. Viņas kursa vadītājs jeb meistars Igors Koņajevs tobrīd bija Krievu teātra mākslinieciskais vadītājs. Tagad teātris strādā tikai ar viesrežisoriem, un Natālijai šosezon bijušas lomas pie Allas Sigalovas un Elmāra Seņkova. 

Jūs ienācāt teātrī kā vesels kurss.
Visus diemžēl uzreiz nepaņēma, bet pamazām pieņem štatā arī pārējos. Mēs kā viena liela ģimene, kā mācījāmies, tā nonācām teātrī. 

Vai tas ir atbalsts vai tomēr arī konkurence, ņemot vērā, ka vienlaikus teātrī ienāk vairākas jaunas aktrises?
Mūsu kurss ir daudzpusīgs, katram ir savs ampluā. Kamēr mācījāmies, bija divi sastāvi, un man liekas, ka to darīja, lai cilvēki neatslābtu. Konkurences jauno vidū nav, un lieliski ir tas, ka protam priecāties cits par citu. 

Šo trīs gadu laikā jau varat novērtēt, cik sagatavoti jūs ienācāt teātrī. Reizēm režisoru attieksme ir – jūs esat profesionāli aktieri, dariet!
Protams, šī ir profesija, kurā līdz dzīves beigām tu mācīsies, bet man šķiet, ka mūsu skola bija samērā spēcīga. Mēs reizēm apspriežam ar kolēģiem teātra virtuvi, kā mācīja turēt uzmanību, visi tā brīnās, kad runājam tādas banālas lietas, ka ribām jābūt paceltām, ka, atveidojot izbīli, elpa tiek aizturēta, – mums to mācīja. Mūsu meistari atkārtoja – jūs nebaidieties, jūs esat sagatavoti, bāze ir iedota. Bet pilnveidei nav robežu. Akadēmijā mēs lasījām, dziedājām, dejojām, bet apstāties nevar. Tie, kas atļāvās atslābt, paši saprot, ka tas atsaucas uz darbu, un tu jau neesi gatavs. 

Vai režisori jūs uzreiz pamanīja?
Man pirmajā gadā pēc diploma saņemšanas bija četras pirmizrādes. Alla Sigalova paņēma mani izrādē Hanuma uz otro nozīmīgāko lomu, tad bija Sniega karaliene, tad Veļas mazgātava Trešās un Ozolu ielas krustojumā, un tad Sergejs Golomazovs ar Bīstamo pagriezienu. Masu skatos es nepaspēju paskraidīt, kaut arī nē – meistars iestudēja Divus džentlmeņus no Veronas, mēs vairākas mēģinājām vienu un to pašu lomu, tur bija konkurence. Es beigās paliku aizmugures plānā, bet daudzi cilvēki priecājas par šīm skaistajām meitenēm masu skatos. Kamēr mācījāmies, mūs ļoti vēroja, atgādināja, ka esam zem palielināmā stikla. Par tevi visu zina – vai kavē nodarbības – tātad vai kavēsi arī mēģinājumus. Kā tu izpildi mājasdarbu – tev iedeva lomu, vai tu ar to strādā vai ne. Un, kad tev iedod lomu, saproti, ka šie cilvēki par tevi ir pārliecināti. Man pirmais bija panākumu gads, jo reti jauns aktieris saņem uzreiz tik daudz lomu. Protams, otrajā gadā man bija tikai viena pirmizrāde, turklāt loma bez vārdiem. Viss jāuztver pareizi – ja lomas nedod, tātad tu kaut ko nepareizi dari vai arī vienkārši nav pienācis īstais laiks. Var izveidot labi arī mazu lomiņu, un no visas izrādes atcerēsies tavas trīs minūtes uz skatuves. 

Pieminējāt, ka augstskola sagatavoja jūs tehniski. Bet vai jūsu kursa vadītājam Igoram Koņajevam bija kāds virsuzdevums, vai viņš jums teica, kādus jūs vēlas redzēt kā aktierus?
Gudrus. Mēs neesam pārāk lasoša paaudze. Mēs esam 21. gadsimta bērni, kad grāmatas ir otrajā plānā, un atceros, ka pedagogi mums stāsta – tāds aktieris, tāda filma – un telpā iestājas klusums. Jūs neesat to redzējuši? O... Šo četru gadu laikā mēs sevī daudz ko uzsūcām, un tas bija tik interesanti. Kad stāstu, ka esmu aktrise, ir cilvēki, kas saka – vai tad tā ir profesija? Viņi nezina, kas ir aiz visa tā – cik vajag izlasīt, kā vajag gatavoties. Ja spēlēju ārstu, es taču nevaru vienkārši paņemt skalpeli un griezt cilvēku uz skatuves. Igors Grigorjevičs vienmēr atkārtoja, ka nevajag būt stulbam, jābūt gudram. 

Jūsu kursa vadītāji bija no Krievijas. Vai konteksts, kuru viņi jums iedeva, vairāk ir Krievijas teātra konteksts?
Man grūti nošķirt Latvijas un Krievijas teātri. Reizēm atšķirība ir manāma, bet labs aktieris spēlēs vienādi labi, vai viņš ir latvietis vai krievs. Protams, pamatus var mācīt dažādi, pedagogi atšķiras, bet lietas, ko mums mācīja, jau ir vienas un tās pašas, varbūt pieeja ir cita. Tas ir tas pats kā skatīties izrādi citā valodā – ja aktieris spēlē labi, es viņu sapratīšu. 

Žurnāli