Kritiķe «par excellence»

Paula Jēgere-Freimane jau savas dzīves laikā tikusi dēvēta par latviešu mākslas kritiķi par excellence, par visautoritatīvāko, izcilāko, erudītāko mākslas procesu vērtētāju. Viņa rakstījusi ne tikai teātra kritikas, bet arī apcerējumus un esejas par latviešu literatūru un ievērojamām latviešu kultūras personībām.

Paula Jēgere dzimusi 1886. gada 20. decembrī Vecmoku pagasta Ķīļos, taču 1889. gadā ģimene pārceļas uz Rīgu. Mazā Paula mācās Torņakalna palīdzības biedrības elementārskolā (1895–1900), vēlāk Maldoņa ģimnāzijā, kur radusies pirmā interese par teātri. To veicināja skolas sarūpētā iespēja tikt pie brīvbiļetēm uz Latviešu teātra izrādēm. Vācu valodas skolotāja Paulai ieteikusi skatīties arī Rīgas Vācu teātra izrādes. Viņai bija iespēja apmeklēt Rīgas Krievu teātri, kas 20. gs sākumā bija ļoti augstā mākslinieciskā līmenī. Latviešu, vācu un krievu teātros skatītās izrādes izkopa Paulas Jēgeres literāro un māksliniecisko gaumi, paaugstināja viņas prasīgumu un alkas pēc īstas, lielas mākslas. Ģimnāzijas gados izpaudies arī nākamās teātra kritiķes aktrises talants. Viņa ar labiem panākumiem piedalījusies skolas rīkotajos skatu vakaros. Pirmajā uzstāšanās reizē ārpus ģimnāzijas Paula Jēgere uz Jaunā Rīgas teātra skatuves bijusi kopā ar Emīlu Dārziņu un Birutu Skujenieci.

Pēc ģimnāzijas beigšanas Paula Jēgere sapņo par mācībām Maskavas Dailes teātra studijā. Taču līdzekļu trūkuma dēļ doties uz Maskavu nav iespējams, un viņa sāk strādāt par literatūras skolotāju dažādās privātskolās. Tomēr interese par teātri un vēlme tajā darboties nezūd. 1909. gadā Rīgā nodibinās pirmie Latviešu dramatiskie kursi Jēkaba Dubura mākslinieciskā un Zeltmata administratīvā vadībā. Paula Jēgere dodas uz «talanta pārbaudi» pie Jēkaba Dubura un kļūst par audzēkni kursos, bet pēc dramatisko kursu beigšanas 1912. gadā nemeklē iespējas iekļūt kādā teātrī, neskatās pēc angažementa. «Diemžēl arī pēc kursu beigšanas nejutu vilinājumu spēlēt kādā no latviešu teātriem, kursi man nebija devuši pārliecību, ka nu es jau spētu apmierināt tās augstās prasības, kas man bija pret mākslu un pašai pret sevi… Mani nodomi vēl arvien tiecās uz tālākiem apvāršņiem, konkrēti runājot – uz Maskavas Dailes teātra studiju. Taču šiem nodomiem nebija lemts īstenoties.»

Es pati zināju, un mani laikabiedri, skatuves mākslinieki to zināja, ka es biju vismaz tikpat talantīga un spējīga radīt kā viņi

Pēc kursu beigšanas Paula Jēgere sāka rakstīt par izrādēm un teātra dzīves notikumiem. Viņas pirmā lielā un atzinīgi vērtētā publikācija ir 1913. gadā publicētais raksts Viena vasara Helleravā. Jēkabs Duburs bija ieinteresējies par Žaka Dalkroza ritmiskās vingrošanas metodi un izlēma, ka uz vasaras kursiem Helleravā pie Drēzdenes jāsūta kāds no kursu audzēkņiem. Izvēlējās Paulu Jēgeri. Kad Jēgere vēlā rudenī atgriezās Rīgā, viņai vajadzēja par Helleravas kursiem referēt. Šo referātu Viena vasara Helleravā pieprasīja Teodors Zeiferts un iespieda žurnālā Druva. Tā ir pati pirmā vēlākās tik populārās literatūras un teātra kritiķes Paulas Jēgeres-Freimanes publikācija. Tā atklāja viņas teātra kritiķes talantu un pierādīja arī pašai, ka līdzās skatuvei un aktiermākslai viņu ļoti interesē literatūra, teātra mākslas teorija. Viņa sāka studijas Baltu filoloģijas fakultātē Latvijas Universitātē (1919–1924). Sākās aktīvs Paulas Jēgeres-Freimanes teātra dzīves un notikumu vērtētājas darbs. Jau no pašiem sākumiem Jēgere-Freimane ir vēlējusies būt pilnīgi brīva savos uzskatos – «izteikties tikai par to, kas mani pašu ierosinājis to darīt», viņa vairākkārt atkārtojusi atmiņās. Viņa ir rakstījusi žurnālos Druva, Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Sējējs, Latvju Mēnešraksts, laikrakstos Latvis, Brīvā Zeme, u. c.