Noķert zvaigzni

Simt gadi. Teātra aktrisei tas ir ļoti daudz: cienītāju sirdis tukšumu necieš. Mainās laiks, mainās mīluļi, nemainīgi mirdz tikai leģendas. Elza Radziņa pie tādām pieder. Protams, talanta un lomu dēļ. Bet galvenokārt rakstura dēļ. Viņa spēja savu zvaigzni noķert aiz astes un, sagaidījusi savu laiku, iemiesot ne tikai to, bet sapni par dzīvi. Tādu, kādu pati nebija dzīvojusi, bet par kuras zīmi viņa Latvijas teātrī kļuvusi.

Rakstīt par aktieriem, kuru lomas palikušas gadu desmitos mērāmā pagātnē, ir sarežģīti. Spēles stils, maniere bieži ir iecementēti savā laikā, un ārpus tā pat spožākās zvaigznes līdzinās albatrosiem uz sauszemes – neveikliem, smieklīgiem, traģiskiem savā neiederīgumā. Tāpēc vispirms Elza Radziņa mani uzrunā ar savu dzīvesstāstu.

Karaliene dzīvi sāka pieticīgi. Elza Jeļizaveta Podniece piedzima bēgļu gaitās – 1917. gadā Harkovā. Tēvu mobilizēja, viņš krita, un Latvijā māte atgriezās viena ar divām meitām un bez iztikas līdzekļiem. Par bērnību Radziņa runājusi maz, lai gan no pusvārdiem pamatlīnijas ir uztveramas. Māte iekārtojās darbā par apkopēju Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzijā, skolā, ko viņas amata dēļ vēlāk bija iespējams apmeklēt arī meitām, un pat cauri gadiem atmiņās jūtamas pazemojuma sāpes, slavenajai aktrisei stāstot par klasesbiedreņu smīkņāšanu vai viņu vecāku aizliegumu draudzēties ar apkopējas skuķi. Šādas lietas veido raksturu, Radziņas gadījumā – apsēstību par katru cenu pierādīt savu vērtību. To, lai nonāktu uz skatuves, viņai arī vajadzēja.

Lai kas arī notiktu dzīves aizkulisēs, publiski Radziņa allaž bija sieviete, kura uzvar

Durvis uz skatītāju sirdīm Radziņai neatvērās ļoti ilgi. 1936. gadā topošā aktrise debitēja Jelgavas teātrī līgotāju pulkā Skroderdienās Silmačos, tad spēlēja masu skatos, bija koriste operetēs. Līdz karam būtiskākais ar teātri saistītais notikums Elzas dzīvē bija laulības ar teātra skatuves strādnieku Kārli Radziņu. 1942. gadā Radziņai pavērās iespēja mācīties – Jelgavā, glābjoties no etniskajām tīrīšanām padomju Maskavā, bija nonācis režisors un aktieris Osvalds Glāznieks-Glazunovs, un šie kursi ir vienīgā Radziņas profesionālā izglītība. Pēc astoņiem gadiem teātrī viņa tika pie pirmajām lomām, kuru tēliem ir vārdi, lai gan arī tās nebija veiksmīgas. («Pieticīgs», «trafarets», «ārišķīgs», aktrises darbu raksturo viņas biogrāfe Lilija Dzene.) Tad Jelgava nodega, un Radziņi nonāca Kurzemē, bēgļu gaitās. Tur Elza sagaidīja lūzumu liktenī. 1945. gada 14. jūnijā Ventspilī viņa saņēma telegrammu ar aicinājumu pievienoties Jelgavas teātra trupai tās pagaidu mītnē Pārdaugavā. Teātris kara jukās bija zaudējis lielu daļu aktieru, darbā pieņēma gandrīz vai jebkuru, bet tā bija izdevība. Pēc divām dienām viņa bija Rīgā.

Var teikt, ka teātra pretestību Radziņa salauza ar spēku. Viņa spēlēja jebko un jebkuros apstākļos. Jelgavas teātris uzstājās lielākoties lauku kultūras namos, aktieri paši pirms izrādēm tīrīja nekoptās telpas. Radziņa kailām kājām dejoja baletu, gūlās uz apledojuša klona, aizstāja sasirgušus kolēģus, ja vajadzēja – arī drudža karsonī. Pakāpeniski viņa atraisījās, praksē mācījās profesiju. Un iekaroja savu pirmo nopietno režisoru Pēteri Lūci, kurš, kā pats izteicās, iepriekš Radziņā bija redzējis tikai «dāmiņu, kas grozās pa teātri». 1952. gads atnesa Radziņai viņas pirmo lielo dramatisko lomu – Nataļju Petrovnu režisora Aleksandra Leimaņa iestudētajā Turgeņeva Mēnesī uz laukiem un Jelgavas teātra zvaigznes statusu. Triumfs bija īss, jo 1954. gadā teātri izformēja. Bet nu jau liktenis bija Radziņas pusē – pavadījusi tikai vienu sezonu Valmierā, aktrise ar speciālu rīkojumu tika pārcelta darbā uz Drāmas teātri. Topošajai leģendai bija iecementēts pamats.