Aktierim pašam jātiek ar sevi galā

Anda Albuže pašlaik ir Liepājas teātra štatā visilgāk spēlējošā aktrise. Bet pasē rakstītie cipari uz viņu it kā neattiecas. Talants un vitalitāte, sievišķīgā pievilcība un dzelžainā profesionalitāte ļāvuši Andai Albužei jau vairāk nekā četrdesmit piecu skatuves gadu garumā veiksmīgi saspēlēties ar atšķirīgu paaudžu un aktierskolu partneriem un sastrādāties ar ārkārtīgi dažādiem režisoriem – no Oļģerta Krodera līdz Konstantīnam Bogomolovam. Joprojām caur un caur Krodera skolas aktrise, kura spēj gan iekļauties režisora dotajos spēles noteikumos (lai cik ekstrēmi tie būtu), gan strādāt pati (ja noteikumu nav). 

Kā tu nonāci teātrī?
Es mācījos ļoti labā skolā – Cēsu 1. vidusskolā. Tur pārsvarā bija skolotāji, kas mācījušies «Latvijas laikā», un ļoti labs direktors. Mūsu klases audzinātājai ļoti patika teātris, viņa sašuva lelles, un mēs spēlējām leļļu teātri līdz pat kādai 5. klasei. Viņa mūs veda arī uz bibliotēku un muzeju. Mums Cēsīs bija bibliotekāre, kas bija mācījusies Dailes teātra studijā pie Smiļģa, arī viņa veicināja interesi par teātri. Un tad jau pienāca arī tas vecums, kad visas meitenes grib būt aktrises. Pēc vidusskolas beigšanas iestājos Liepājas teātra 1. studijā, kas jau pusgadu bija mācījusies, bet vasarā bija papilduzņemšana. Un mūs uzreiz pirmajā mācību gadā jau iesaistīja izrādēs masu skatos.

Kurā mirklī Liepāja tevi – Cēsu meiteni – pieņēma par savējo?
Es ilgi nevarēju pierast, ka Liepājā meža nav blakus, bet ir tikai ūdens. Un ka visu laiku ir auksts vējš. Nevaru pateikt precīzi, bet kādā brīdī tā pieņemšana notika. 

Viena no manām spilgtākajām pusaudžu gadu teātra atmiņām saistās ar Oļģerta Krodera iestudēto Aspazijas Vaideloti Liepājas teātrī. Jūs ar Indru Briķi un Mārtiņu Vilsonu man toreiz likāties absolūtā skatuves skaistuma iemiesojums – tik dažādi un tik brīnišķīgi.
Kroders toreiz tiešām it kā no jauna atvēra Aspazijas domu pasauli un parādīja, cik dzeja ir skaista. Viņš arī mums, aktieriem, it kā iztulkoja to domu dziļumu. Un arī tehniski es toreiz pirmo reizi sapratu, kā dzejā veidojas doma, kaislība un kā tas ir jārunā – kad punkts nav rindas galā, bet it kā vidū, jo doma turpinās no vienas rindiņas uz nākamo.

Runāt dzejā uz skatuves – tas prasa arī noteiktas tehniskas iemaņas?
Prasa gan. Reizēm dzeja ir tāda, kur vārdos viss nav pateikts un zemteksts ir jāmeklē vai pat jāmin. Un tad atrastais jāspēj «izvilkt» līdz pēdējai rindiņai, līdz punktam. Prozas tekstu ir daudz vieglāk sadalīt un izteikt domās, bet dzejā gan nedrīkst ielikt punktu nevietā.

Jaunākajai Liepājas teātra aktieru paaudzei taču laikam tā īsti dzeju runāt uz skatuves gandrīz nav bijusi iespēja. Vienīgais gadījums pēdējos gados bijusi izrāde Spēlē, Spēlmani!
Jā, tā ir. Mūsdienu dzīves ritmā gan arī vairs nav tik daudz laika, lai varētu ilgstoši strādāt pie tik sarežģīta materiāla. Šobrīd jau ļoti ātri darba procesā aktierim vēlams zināt tekstu, kamēr agrāk varēja atļauties lēnām mēģinājumu procesā gaidīt, kamēr teksts «ieguļas» pats no sevis. Īsta, laba dzeja, kurā var izteikt īstas kaislības, pamatīgas domas un milzīgas emocijas, prasa piestrādāšanu, spēju būt pacietīgam. Un tā mūsdienās ļoti pietrūkst. Mēs paši arī esam skatoties pieraduši pie zibenīgām bildēm, kad trijos teikumos jau viss ir skaidrs. Psiholoģiskās attiecības pamazām it kā atvirzās otrā plānā, un cilvēks emocionāli paliek arvien sausāks un sausāks. Dzejā viena doma ir jāpasaka desmit rindās, un tāpēc dažbrīd liekas, ka ceļš ir garš un piņķerīgs, bet, ja dzeja ir skaista, tad to ceļu iet ir bauda.

Tev ir liela pieredze klasiskajā repertuārā. Vai mūsdienu teātris drīkst darīt ar klasiskajiem tekstiem jebko?
It kā jau jā. Ja vien saglabājas autora doma. Bet no otras puses… Man patīk vēsture, dažādas noslēpumainas lietas, ko var atklāt izrādes tapšanas laikā. Vēsturiski kostīmi, uzvedība, paražas… vecā dramaturģija to izvelk ārā. Man ir interesanti pētīt, kā cilvēks, kurš ir ierobežots noteikta laikmeta sabiedriskajā dzīvē un tikumos, tur ķepurojas, tāpēc dažkārt žēl, ka tādas kārtīgas kostīmu lugas izzūd. Uzvelkot vienkāršu, varbūt mazliet stilizētu kostīmu, vairs nevar sajust konkrētību. Piemēram, ka sievieti agrākos laikos dažkārt padarīja nevarīgu kaut vai tas, kas viņai bija mugurā, jo ar smagu kleitu nevar paskriet.