Bezdibenīgais Blaumanis

Redkolēģijas sanāksmēs, arī sarunās ar režisoriem daudzkārt izskanējušas domas, ka kritiķu veiktā analīze ir virspusēja, literāra un patiesībā nerunā par profesionāli svarīgām lietām. Tāpēc sākām eksperimentu, kurš var arī neizdoties: divi skatuves mākslas praktiķi spriež un analizē savu vai kolēģa izrādi, runā par to, kas viņu darbam svarīgs un kāda viņu izpratnē ir racionāla kritika. Pirmā mēģinājuma dalībnieki – režisore un pedagoģe Māra Ķimele, scenogrāfs un režisors Reinis Suhanovs. Objekts – Nacionālā teātra izrāde Trīne, kuras režisors ir Elmārs Seņkovs, bet mākslinieks – Reinis Suhanovs.
Redakcija 

Par dzīvības un nāves jautājumu

Māra Ķimele. Pirmām kārtām šī ir kolēģu saruna. Un kā kolēģe es ar lielu prieku varu paziņot, ka, skatoties Trīni, es biju laimīga, ka kāds to dara, jo man pašai vairs negribas stumt uz priekšu teātra mākslu. Tas ir vajadzīgs, bet nepateicīgs uzdevums, jo tie, kas izdara pirmie, vienmēr dabū pa kaklu. Un tas tevi tērē – gan enerģiju, gan tavu pašaizliedzību. Tā kā jūs esat divi, kas šo numuru izstrādājuši, tad gribu uzteikt arī to, jo teātris ir kolektīva māksla, un tikai tad tu vari pavilkt līdzi lielu grupu aktieru, kas ir dažāda vecuma un estētisko uzskatu. Kad režisors mēģina jaunu stilistiku, daļa aktieru pašsaprotami jūt diskomfortu, un, kaut arī režisoru tas sāpina, tas ir objektīvi. Tāpēc pirmo gribu izvirzīt jautājumu – kāpēc to vajag? Kam to vajag? Skatītājiem patīk normālas jaukas Blaumaņa komēdijas, visi zina, kā tās jātaisa. Kāpēc mainīt?

Reinis Suhanovs. Kā tad citādi virzīties uz priekšu, kā atrast interesi mākslā, kāpēc tad vispār to darīt? Apkalpot mākslas institūciju?

Māra. Šajā gadījumā runa vairāk ir par skatītājiem. Jā, mēs iestudējam izrādes skatītājiem. Bet par šādu izrādi direktoram uzreiz būtu jāsaka: mīļo Reini un mīļo Elmār, uz šādu izrādi visi nenāks, kāpēc jūs to gribat darīt?

Reinis. Tātad mūsu uzdevums ir to «iešanu alā» padarīt tik interesantu, lai mēs skatītājus droši varētu aicināt nākt līdzi. Un tad mēs uzvarēsim.

Māra. Nu jā, bet tas instinkts – mainīt ierasto kārtību – savā būtībā ir dziļāks, pat neatkarīgi no tā, vai to apzināmies. Tas atrodas tādā zonā, no kuras ir atkarīga dzīvība. Jo laiks ārkārtīgi mainās, un teātris ir smags tanks, viņš pats neskrien uz priekšu. Bet varbūt labāk to skaidrot no otra gala – jebkura slēgta struktūra mirst. Un, tiklīdz mēs nonākam zonā, kura neattīstās, tā ir nāve. Jebkurš mākslinieks, kurš lec uz ecēšām, instinktīvi saprot, ka ir jāmainās, ka ir jāmeklē vēl kaut kāds rakurss, no kura paskatīties uz šo lietu, jo iekšā guļ vēl vairāk. Un, ja jūs esat traki mākslinieki, kādi jūs ar Elmāru esat, tad jums gribas no šā ģeniālā autora, kāds savukārt ir Blaumanis... Es, skatoties izrādi, sajutu, ka viņš aiziet tādā dziļumā, pa saknēm uz leju, vēl tālāk pirmsākumos. Un tad, kad jūs slēdzat lugu ar pagātni, ar aizmirstu, vismaz mūsu teritorijā, formu, tas koks, zari un ziedi uzplaukst kaut kādā dīvainā savienojumā. Un pēkšņi mēs esam ieslēgti ķēdē, kura man, skatoties izrādi, rada prieka un gandarījuma sajūtu, jo pēkšņi ieraugu veselumu, kurā ir Eiropa un arī Indija – jo mēs esam indoeiropieši. Notiek kaut kāds saslēgums, un tas ir patīkams un piepildošs. Viņš tev kaut ko dod. Tad es kā kolēģe un režisore, manīdama publikas reakciju, domāju: kāpēc viņi, vismaz daļa no viņiem, neuztver to, ko es uztveru? Kā tu domā, kāpēc tā ir?

Reinis. Viena atbilde būtu vienkārša – tāpēc, ka tā ir iešana ārpus ierastās interpretācijas. Tu minēji vēlmi apturēt potenciālu stagnēšanu un dabisko instinktu kaut kādas lietas pārcilāt un pārstrādāt. Mums ar Elmāru Blaumanis ir viens no mīļākajiem autoriem, bet mūsu uzdevums ir viņu padarīt dzīvu...

Māra. Nu nē, dzīvu viņu var padarīt, arī vienkārši dramatiski spēlējot. Dzīvības viņam ir tik daudz iekšā!

Reinis. ... dzīvu mums abiem.

Par zīmēm un to izpratni

Māra. Jautājums drīzāk ir tāds: kāpēc pārējie skatītāji neuztver to, ko es uztveru. Vai tas ir viņu aklums vai jūsu neprofesionalitāte? Jautāšu tieši. (Smiekli.)

Reinis. Protams, ejot šādā riska līmenī, daudzas lietas kļūst neprofesionālas. Dabiski, ka, lienot pirmo līdumu, dažas saknes paliek iekšā. Un tās klupina gan mūs pašus, gan skatītājus. Mēs tos spēles noteikumus cenšamies pieteikt ļoti skaidri, un visi elementi, ko Elmārs pašā sākumā tur iebūvē, liecina par to, kādā atslēgā jāskatās un jādzīvo. Bet droši vien jautājums ir par pirmajām 20 minūtēm – kā mēs paņemam skatītāju. Jo tad, ja skatītājs pieslēdzas, viss darbojas, jo viņš pats intuitīvi jūt un, pat dažas lietas nenoķerot, sāk dzīvot tajā kompozīcijā. Ne velti mēs uvertīras laikā ar gaismas apļiem izstaigājam pa eklektisma stila laikā celtā Nacionālā teātra zāles interjeru, kur parādās plikie puisēni, maskas, āksta seja. Mēs it kā ievedam tajā estētikā vai domāšanas veidā. Bet, protams, tas ir pietiekami neordināri un nepierasti skatītājam. Jautājums, cik atvērts ir skatītājs. Es pats tāds cenšos būt.