Ar devīzi «māksla ikvienam»

Ir 1981. gada maijs. Žaks Langs kļūst par sociālistu valdības kultūras ministru. Viņam ir draudzīgas attiecības ar prezidentu Fransuā Miterānu. Starp abiem valda saprašanās, kas pārsniedz savstarpējo apbrīnu, kāda bija Andrē Malro un Šarla de Golla starpā. Sākot ar 1981. gada vasaru, Žaks Langs panāk Kultūras ministrijas budžeta palielinājumu, sasniedzot slaveno simbolisko vienu procentu no valsts budžeta. Viņa vadībā «skaistuma un inteliģences» ministrija cita starpā pievēršas gan jaunām mākslas formām – līdz tam nievātajam dizainam un modei, gan iedibina jaunus masu pasākumus – kā, piemēram, Mūzikas svētkus (Fête de la Musique, 21. jūnijs), kuru mērķis ir dzēst bailes no «augstās mākslas» un ļaut ikvienam kaut vai amatierlīmenī saskarties ar dažādām mākslas izpausmēm. Mūzikas svētku gadījumā, piemēram, atvēlēt veselu nakti mūzikai un ļaut jebkuram amatierim publiski uzstāties un izpausties. Vai otrādi: jebkuram nezinātājam iepazīties ar profesionālu mūziķu sniegumu. Taču vislielākais Žaka Langa nopelns ir tas, ka viņš ar savu harismātisko personību, pārliecināšanas spējām un entuziasmu panāk, ka arī pārējie ministri sāk atbalstīt kultūru. Kultūras ministrija slēdz līgumus ar citām ministrijām par kultūras popularizāciju. Ar Izglītības ministriju par skolēnu tuvināšanu kultūrai ar mākslinieciskās pašdarbības pulciņu un mākslas kā fakultatīva priekšmeta ieviešanu skolās. Ar Lauksaimniecības ministriju par kultūras mediatoru pieņemšanu darbā mācību iestādēs, kas sagatavo lauksaimniekus. Ar Tieslietu ministriju par atļauju māksliniekiem strādāt ar cietumniekiem. Ar Veselības ministriju par izrādēm visu vecumu grupu slimniekiem, piemēram, ar asociācijas Smieklu dakteris (Rire Médecin) palīdzību. Un visbeidzot ar Ārlietu ministriju par Francijas kultūras institūtu izveidi visā pasaulē. Visa šī valsts līmenī sāktā iniciatīva pamazām aug plašumā un, ņemot piemēru no valsts, arī pilsētu mērijas sāk investēt kultūrā, lai attīstītu savu pilsētu atraktivitāti un celtu iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

Kultūras invāzija

Tātad 80. gados sākas sava veida kultūras invāzija, kura turpinās līdz šodienai un kuras mērķis ir panākt, lai dažādas kultūras jomas un it īpaši skatuves mākslas (aktierteātris, leļļu teātris, deja, cirks, klaunāde utt.) pietuvotos iedzīvotājiem un viņi ar tām saskartos jau no skolas vecuma. Rodas jauni festivāli, veidojas jaunas, bieži starpdisciplināras kultūras iestādes. Zemu tarifu politika atvieglo piekļuvi mākslai (pateicoties dotācijām), un jau no skolas vecuma caur amatierdarbību tiek iedrošināta jau minētā tuvināšanās mākslām. Mūzikas, dejas un teātra skolas tiek atvērtas bērniem jau no 6 gadu vecuma, un tāpat tiek piedāvātas arī klases pieaugušajiem. Teātri un kultūras nami atver meistardarbnīcas gribētājiem. 

Mazais skatītājs

Šajā kontekstā ir pilnīgi dabīgi, ka mākslinieki sāk interesēties par vismazākajiem skatītājiem – sākot jau ar dažu mēnešu vecumu. Pat bēbīšiem tiek savas īpaši adaptētas izrādes! To mērķis ir, protams, ļaut bērniem izjust dažādu emociju kaleidoskopu, ļaut reaģēt uz mākslas darbu un arī pašiem mākslinieciski izpausties, pirmo reizi saskaroties ar gleznošanu, dziedāšanu, muzicēšanu. Taču bērnu izrādes un ateljē reizē ir arī gudrs un veikls triks, kā atvest uz izrādi lielos brāļus un māsas, kā arī pieaugušos, kas līdz tam uzskatījuši, ka teātris nav domāts viņiem.